Arvien biežāk arī pilsētās var sastapt dažādus meža zvērus. Lapsas, piemēram, ir atklājušas, ka pilsētās tām ir ļoti laba barības bāze – tie ir visi mūsu atkritumu konteineri, kas ir pārpilni, vai arī atkritumi, kas tiek nomesti līdzās konteineriem vai arī kaut kur citur pilsētā. Bez liekām pūlēm šī ir iespēja lapsām tikt pie barības. Taču, manuprāt, kopsummā visi zvēri, ņemot vērā mūsu tehnikas laikmetu, kad visur apkārt viss rūc un dūc, jau ir pieraduši pie trokšņiem, pie cilvēka un transportlīdzekļu klātbūtnes un viņi pat nejūtas traucēti. Es domāju, ka pirms gadiem 20 diez vai šāds jautājums bija aktuāls, varbūt kādu lapsu kādreiz varējām manīt kaut kur pilsētā, bet tagad visi jau sāk pielāgoties. Arī, piemēram, dzērve no klusuma mīļotāja, purva putna ir kļuvusi par piepilsētas putnu. Barības bāze ir un vairs tām nekas nav vajadzīgs. Aļņi savukārt pārsvarā pilsētā ieklīst pavasaros, kad gadu vecie aļņi ir palikuši vieni. Viņi vēl ir jauni un dumji, šajā laikā viņi arī uz ceļiem daudz iet bojā un nereti ieklīst arī pilsētā. Tas ir skaidrojams ar apjukumu. Runājot par stirnām, grūti pateikt, kāpēc tās ieklīst pilsētā – varbūt no kaut kā mūkot vai arī meklējot barību. Mums jau šeit visapkārt pilsētai ir zaļš, meži, krūmi pienāk līdz pašai pilsētai un parki robežojas ar mežu. Arī tas ir viens no faktoriem, kāpēc mēs varam redzēt zvērus kādreiz ieklīstam pilsētā. Savukārt ar meža cūkām ir nedaudz citādāka situācija. Pirmkārt, jau vainojams ir to lielais blīvums. Šo meža zvēru ir par daudz. Protams, arī Rīgā šie zvēri pilsētas teritorijā iegāja no vietas, kur meži robežojas ar pilsētu. Jā, uz ielas meža cūka neatradīs neko ēdamu, bet parkā viņai barība būs. Un, ja neviens netraucē, tā šajā vidē jau sāk justies omulīgi. Piepilsētās meža cūkas tiek medītas un viņās ir trauksme, bet te, pilsētā, tās ir sapratušas, ka viņas neviens neaiztiek. Manuprāt, ir jābeidz muļķoties un filozofēt, ko nu tagad darīt, un vienkārši tās ir jāmedī. Zvēru blīvumam dabā ir jābūt tādam, kādam tam ir jābūt. Ja tas ir lielāks, nekā ir saimnieciski pieļaujamais, tas ir par skādi gan no barības bāzes viedokļa – zvēri iet sirojumos un meklē barību, gan arī no visu slimību viedokļa. Manuprāt, tiešām šeit pašu cilvēku vaina vien ir!
