Astrīdas Čeppes dzimtā puse ir Daukstu pagasts, taču šobrīd viņas dzīve rit Rīgā, un viņas veikumu var baudīt visi Rīgas Latviešu biedrības nama kafejnīcas “Hromets” viesi.
Astrīdas Čeppes dzimtā puse ir Daukstu pagasts, taču šobrīd viņas dzīve rit Rīgā, un viņas veikumu var baudīt visi Rīgas Latviešu biedrības nama kafejnīcas “Hromets” viesi. Šajā kafejnīcā Astrīda strādā par šefpavāri. Mīlestība pret darbu un radošais gars no viņas plūst pāri malām, un viņas gatavotie ēdieni izskatās tik garšīgi, ka tos nevar nenogaršot.
“Dzirksteles” sarunā ar Astrīdu piedalās arī viņas māsa Anita Habeka, kura palaikam uzslavē māsu un papildina viņas teikto.
Cik ilgi jūs esat saistīta ar pavāra profesiju?
Astrīda: – Būtībā visu mūžu. Man ir vairāk nekā 30 gadus ilgs darba stāžs, šī ir mana vienīgā profesija. Dzīve mūs saliek īstajās vietās.
Anita: – Tev šis darbs ir diagnoze. Tev visa sirds ir tajā iekšā.
Astrīda: – Mēs ar māsu savulaik strādājām Stāķu ēdnīcā. Mūsu darbs bija kvalitatīvs – mēs gājām uz to. Varbūt bijām nepakļāvīgas un nepaklausīgas, bet radoši izpausties var tikai brīvs cilvēks. Katram māksliniekam ir sava darbnīca, kur viņš izpaužas, arī pavāram tā ir. Mēs jau tolaik Stāķu ēdnīcā centāmies izdarīt pēc iespējas vairāk, no tā laika es ļoti daudz mācījos.
Anita: – Šobrīd Latvijā ienāk ļoti daudz ārzemju pavāru, viņiem ir pavisam cits skatījums uz dzīvi, bet mums iekšā ir padomju rūdījums. Mums bija jādara tā, kā ir rakstīts un likts – ja grāmatā bija teikts likt 100 gramus sāls, tad 100 arī likām. Tādēļ varēji iet, kur gribi, ēdienam visur bija vienādi pelēka un pliekana garša. Un ko mēs darījām? No mājām stiepām visu, kas auga dārzā, lai tik ēdiens būtu garšīgs, tāpēc cilvēki pie mums labprāt nāca un cienīja mūs.
Astrīda: – Tagad es strādāju Rīgas Latviešu biedrības namā. Man vajag daudz vietas, lai es varu izpausties. Tur man tiek dota brīvība, es varu radoši strādāt. Mēs labi kotējamies Rīgā. Mēs neesam restorāns, bet gan banketu serviss. Apkalpojam arī dažādos vēstniecību pasākumos. Nesen bijām arī Polijā pasākumā, kurā piedalījās 16 valstu atašeji ar kundzēm, viņi ļoti augstu novērtēja mūsu darbu. Mums galvenā ir kvalitāte. Arī mēs, latviešu pavāri, varam daudz ko paveikt, ne tikai ārzemju pavāri. Vēl gribu uzsvērt, ka arī sievietes to var, lai arī tiek teikts, ka vīrieši ir labākie pavāri. Es gribu, lai meitenes un sievietes apzinās savu vērtību un nebaidās no izvēlētā ceļa.
Mans darbs ir grūts, taču, ja man jautātu, ko es vēl gribu, nezinu, ko atbildētu. Manuprāt, radoši izpausties ir viss, ko cilvēks var vēlēties.
Lai kļūtu par šefpavāru, droši vien ir daudz jāmācās.
Astrīda: – Visas zināšanas, kas man ir, galvenokārt ir apgūtas pašmācības ceļā. Es nezinu, ko es esmu ieguvusi vai zaudējusi, ka neesmu mācījusies augstās skolās, bet man vienkārši nebija tādas iespējas. Es vienmēr esmu centusies, lai pie manis būtu labāk nekā citur. Man ir pienākums pret cilvēku. Ja redzu, ka kaut kas ir labi izdevies, zinu, ka arī klientam būs prieks. Ja vēl pasaka paldies, gandarījuma sajūta ir milzīga.
Šobrīd es esmu šefpavāre, arī Stāķu ēdnīcā jau biju šefpavāre, taču nekad neesmu bijusi karjeriste, man laikam vienmēr blakus ir bijuši cilvēki, kas ir ļāvuši izpausties. Tāda laikam ir mana sūtība.
Anita: – Jau vecmamma teica, ka Astrīda būs laba pavāre.
Astrīda: – Šefpavāram ir grūti atrast cilvēkus, kas nāks kopā ar viņu. Visi jau domā, ka šefpavāram ir ļoti daudz privilēģiju, taču ir jāatceras – vispirms ir jābūt ļoti labam pavāram, lai būtu labs šefpavārs. Man prāts visu laiku darbojas šajā virzienā, nepārtraukti gudroju kaut ko jaunu. Citi raksta, piemēram, grāmatas, es – ēdienkartes. Protams, ar laiku to iemācies, un tas vairs nešķiet grūti.
Vai neesat gribējusi atvērt savu uzņēmumu?
Astrīda: – Lai izveidotu savu uzņēmumu, vajag daudz naudas, par to es esmu pārliecināta, bet mums nekādi mantojumi nebija atstāti.
Anita: – Mēs baidījāmies riskēt, arī izglītības bija par maz, bet daudzi, kas kaut ko uzsāka, apdedzinājās un bankrotēja. Tādēļ, piemēram, mans moto vienmēr ir bijis – labāk būt kārtīgam strādniekam nekā sliktam priekšniekam.
Kuri ir jūsu mīļākie ēdieni?
Astrīda: – Es esmu veģetāriete jau 12 gadus, taču tas man netraucē gatavot arī gaļas ēdienus. Pēdējā laikā mani mīļākie ēdieni ir visas mazās uzkodas, tās gatavojot, es varu izlikt sevi visu. Mūsdienās cilvēki ir izlepuši, viņu uzticību ir grūti iekarot, tieši tādēļ nepārtraukti ir jādomā kaut kas jauns.
Vai jūs, būdama šefpavāre, arī pati gatavojat?
Astrīda: – Jā. Katram pavāram, neatkarīgi no tā, cik viņš ir labs pavārs, ir savs stils, un man ir jārēķinās, ka citi cilvēki nejūt tā, kā es to jūtu, tādēļ visu laiku pieskatu, arī pati gatavoju. Protams, šobrīd es negatavoju tik daudz kā kādreiz, taču šefpavāram arī ir jāgatavo, citādi viss aizmirsīsies, turklāt gatavojot gūsti arī jaunu pieredzi.
Kur rodat idejas jauniem ēdieniem?
Astrīda: – Kad vienu radi, jau rodas idejas par nākamo ēdienu. Tas ir līdzīgi kā māksliniekam, kas zina, kā vizuāli izskatīsies glezna.
Vai gatavojat arī mājās?
Astrīda: – Mājās jāgatavo, kad ir ģimene un mazi bērni, lai bērni atceras par ēst gatavošanas tradīcijām. Man dēlam ir 20 gadi, šobrīd es mājās negatavoju, taču dēls atceras, kā kādreiz cepu pīrāgus, kā smaržoja piparkūkas. Ir svarīgi, lai paliek šīs tradīcijas, ko bērniem nest tālāk.
Vai jūs esat darbaholiķe?
Anita: – Viņa tiešām tāda ir par visiem 100 procentiem. Ja šodien kaut kas nav paveikts, viņa strādā ilgāk vai arī nākamajā rītā uz darbu iet agrāk.
Astrīda: – Bet es arī māku pateikt, ka esmu brīva no darbaholisma. Varbūt tas nemaz nav darbaholisms, varbūt tā ir atbildība, arī interese. Ja mani kāds ir aizrunājis un es neko nepaveikšu, mani nākamreiz vairs negribēs. Ir pareizi jāizprot, kam mēs dzīvojam, ko mēs dodam cilvēkiem, ko mēs dodam paši sev. Man tas ir dzīvesstils, dzīves piepildījums, tas ir apliecinājums tam, ka esmu dzīvojusi.
