Atceras smaržu
“Pavisam dīvaina sajūta mani pārņēma, kad biju aizbraukusi peļņā uz ārzemēm. Sajutu liepziedu smaržu vietā, kur neziedēja neviena liepa, turklāt laikā, kad kokiem tikai sāka plaukt lapas. Es to skaidroju ar lielo vēlēšanos ātrāk atgriezties mājās. Kad braucu prom no Latvijas, ziedēja liepas.
Ārzemēs biju parakstījusi darba līgumu uz gadu, bet jau otrajā mēnesī sapratu, ka labprāt brauktu mājās. Runāju ar darba devēju par atgriešanos mājās, bet viņš mani pierunāja palikt visu nolīgto laiku. Kad sajutu smaržojam liepziedus, no sākuma nevarēju saprast, kas par lietu. It kā būtu pārcēlusies atpakaļ laikā, it kā laiks būtu apstājies. Šīs dīvainās sajūtas ilga tikai dažas sekundes, bet tās patiesi sasildīja manu sirdi, atviegloja strādāšanu ārzemēs.”
Aija
Satiekas vilcienā
“Tas notika studiju gados. Dzīvoju kopmītnēs, un kopā ar pārējām trim istabas biedrenēm bijām sarunājušas doties uz koncertu Rīgā, bet nebijām konkrēti norunājušas, kur un cikos tiksimies. Vasaru katra pavadījām pie saviem vecākiem. Jāpiebilst, ka tajā laikā mobilo telefonu nebija, tādēļ nevarējām piezvanīt un pajautāt – cik tālu esat tikušas? Manu vecāku lauku mājā nebija arī mājas telefona, tādēļ nevarēju neko precizēt par tikšanos. Taču vēlme doties uz Rīgu bija tik liela, ka nolēmu braukt un paļauties uz laimīgu sakritību. Koncerta rītā iesēdos vilcienā Liepāja–Rīga. Vilcienā sāku pārdomāt, ka satikt meitenes diez vai izdosies, jo koncertā bija paredzēti vairāki tūkstoši skatītāju. Taču mēs satikāmies. Divas no viņām iekāpa kādā no Pierīgas stacijām, tajā pašā vilcienā, kurā es, kaut gan parasti izmantoja citu vilcienu. Kad viņas iekāpa manā vagonā, pārņēma sajūta – es zināju, ka šādi notiks. Tā vienkārši bija paredzēts jau iepriekš.”
Solvita
Sajūt meitu
“palaikam varu atsaukt atmiņā sajūtu, kad ultrasonogrāfijā man pasaka, ka gaidu meitu. Kad meitiņa piedzima, man bija 30 gadu. Visinteresantākais ir tas, ka pirmo reizi šī dīvainā sajūta par meitu mani piemeklēja, kad man bija 20 gadu. Man toreiz kaut kādām viesībām vajadzēja samizot divus spaiņus kartupeļu. Sēdēju un tā automātiski mizoju, kamēr domas maldījās citur. Pieķēru sevi, ka domās sarunājos ar meitu, kaut gan par bērnu tolaik vispār vēl nedomāju. Kad meita piedzima, bija sajūta – beidzot mēs satikāmies.”
Maija
