Pieskāriens Lai arī daba šobrīd mūs īpaši nelutina, laiks ir nepielūdzams – vasaras saulgrieži ir klāt.
Lai arī daba šobrīd mūs īpaši nelutina, laiks ir nepielūdzams – vasaras saulgrieži ir klāt. Pievakarēs smaržo jasmīnziedi, baltos tērpus demonstrē pīpenes. Ezera rēnajos ūdeņos gozējas baltas ūdensrozes. Smaržo tikko nopļauta pļava. Viens otrs čaklāks saimnieks jau paguvis sienu zārdos samest. Izsenis taču tā ir bijis, ka pirmsjāņu siena vāli ir tie labākie, smaržīgākie un vērtīgākie.
Vasara reibina un apbur. Īpaši tad, ja esi ticis laukā no pilsētas mūriem. Ar basu kāju pieskāries rasotai zālei, ar plaukstu noglāstījis ezera dzidro spoguli, ar pilnu krūti ieelpojis veselīgo gaisu. To vārdos ir grūti pateikt. Tikai just. Esi pakļāvies tikko jaušamai varai, kurai nav spēka pretoties. Dabai. Tikai tad patiešām saproti, ka tu esi sīka tās daļa.Tā jutos nedēļas nogalē Stāmerienā – manai sirdij vismīļākajā vietā. Šis skaistais dabas stūrītis ar katru gadu kļūst arvien sakoptāks.
Tovakar bija īpaši prieks redzēt baznīcas kupolu baltās cepures. Garus gadus baznīcas sienas bija iestīpotas koka sastatnēs kā atgadinājums nepadarītam darbam. Nu ledus ir sakustējies. Irina un Aleksandrs Sazonovi nenobijās no apgānītā un pamestā dievnama. Atrotīja piedurknes un ķērās pie darba. Pulcināja ap sevi interesentus un palīgus. Nu atdzimst draudze. Ir viņu centieniem atbalstītāji un ziedotāji. Ir, protams, arī cilvēku nenovīdība, kas sāpina. Bet Dievs šiem cilvēkiem stāv klāt. Sargā. Palīdz. Svētī.
Mums palaimējas. Aleksandrs tobrīd piebrauc pie baznīcas. Laipni tiekam aicināti dievnamā. Lai parādītu baznīcas vislielāko dārgumu, Aleksandrs vedina pa kāpnēm augšup. Un te nu tas ir – jaunais zvans. Baznīcas lepnums. Aleksandrs stāsta par tā tapšanu un ceļojumu no Baltkrievijas uz Stāmerienu. Lai cik bijis grūti, toties tagad ir tūkstoškārtīgs prieks. Nu Stāmerienas baznīcai ir savs zvans, kas ik dievkalpojumā svētī šo zemi, šā pagasta ļaudis. Esot tik augstu zvanu tornī, roka neviļus ceļas augšup, lai pieskartos zvana mēlei. Tas ir vēl viens pieskāriens kaut kam varenam un tanī pašā laikā tik maigam, ka liek sirdij nodrebēt un kā sīkam staram ieplūst zilajās debesīs. Varbūt tobrīd tas ir Dieva pieskāriens?
