Dodoties uz darbu, gandrīz vai katru rītu es pieturā sastopu kādu vīrieti. Ievēroju viņu pēc rūpīgi koptā melnā pusmēteļa, vienmēr baltās šalles un platmales. Lai arī seja viņam šķiet visai ikdienišķa, brilles biezos sudrabotos rāmjos un ezītī grieztā frizūra liek minēt, ka viņš varētu būt kādas nopietnas iestādes vadītājs. Lai gan – kāpēc tad viņš uz darbu brauc ar autobusu, nevis personīgo mašīnu?
Mēs reizē iekāpjam autobusā, reizē izkāpjam. Ir gadījies, ka viņš apsēžas man blakus vai arī es viņam iepretim. Pat sasveicināties esam sākuši. Vairāk gan neko. Ne jautājuši viens otram ko, ne runājuši par laika apstākļiem vai krīzi. Gan jau par to tāpat pie sevis esam pārdomājuši.
Kādā rītā autobusā braucu kopā ar sievu, es – uz darbu, viņa – pie ārsta. Manu, kā viņa neuzkrītoši pēta vīrieti, kā autobusā griež galvu uz viņa pusi. Satvēris viņu pie elkoņa, mudinu uz izeju, citādi, kas to lai zina, vēl pabrauks garām pieturai.
Izkāpusi no autobusa, viņa man saka:
– Tu redzēji, kāds skaists vīrietis?
Ko gan man vajadzēja teikt? Klusējot pamāju ar galvu, un katrs aizejam savu ceļu. Viņas izteiktā doma kā ķirmis mani grauž visu šo un nākamo dienu.
Tad nedēļu man nākas būt komandējumā, un galva ir pilna ar citām domām. Par projektiem, tāmēm un bilancēm.
Kad atgriežos mājās, no dienas, kad mana sieva par skaistu atzina svešo vīrieti, laiciņš ir pagājis. Ceru, arī šis teikums būs izgaisis no viņas prāta.
Taču, iepriecināta par manu atgriešanos mājās, sieva uzdāvina baltu šalli – tā labi izcelšot manu iesirmo matu krāsu…
No šalles, sievai nesaprotamu iemeslu dēļ, atsakos, pareizāk – noslēpju to dziļi skapī, un aizbildinos, ka pie vējjakas tā diezin vai labi izskatīsies. Vīrieti satieku pēc pāris dienām.
Atkal abi stāvam autobusa pieturā, viņš man, kā ierasts, māj ar galvu, sveicinās, bet man viņu pat redzēt negribas. Es aizgriežos, autobusā iekāpju kā pēdējais, un, uz vīrieti neskatīdamies, apsēžos pašā aizmugurē. Šķiet, es viņu pat ienīstu, lai gan, ja tā padomā – īsti nav par ko.
