Tuvojoties svētkiem, ikviens strādātājs klusībā zīlē: piešķirs darba devējs prēmiju vai nepiešķirs, un jūtas patīkami pārsteigts, ja prēmija nav 5 vai 10 lati, bet vismaz 30, 50.
Tuvojoties svētkiem, ikviens strādātājs klusībā zīlē: piešķirs darba devējs prēmiju vai nepiešķirs, un jūtas patīkami pārsteigts, ja prēmija nav 5 vai 10 lati, bet vismaz 30, 50. Ja tā ir 80 lati, tad aiz prieka gribas mesties ap kaklu priekšniekam un aizmirst par aizrādījumiem un strīdiem.
Kamēr no prēmijas nav iztērēts neviens lats, domājam, kā to labāk iztērēt. Piemēram, iegādājoties jaunu rokassomiņu, blūzīti, kurpes vai sarūpējot svētku dāvanas tuviniekiem. Esam laimīgi un protam priecāties par mazumiņu, tāpēc jūtamies šokēti, uzzinot, ka Latvijas onkoloģijas centra direktors nepilnu divu gadu laikā – no 2002.gada janvāra līdz 2004.gada novembrim – sev prēmijās izmaksājis 56 293 latus. Pie tam, izrādās, ka viņš to izlēmis vienpersoniski. Arī vidējā darba samaksa mēnesī pagājušajā gadā direktoram bijusi 3542 lati, lai gan pamata darba alga mēnesī ir 1100 lati. Gudri cilvēki izrēķinājuši, ka ar šīm prēmijām pietiktu, lai 333 medicīnas māsas saņemtu pienācīgu darba algu.
Ar prēmijām saistītais fakts sabiedrībā izraisījis plašas diskusijas, īpaši maznodrošināto un vidusslāņa cilvēku vidū. Uzskatu, ka, paldies Dievam, vismaz šobrīd nepiederu maznodrošinātajiem. Neesmu izņēmums, arī man patīk svētkos saņemt prēmiju un lemt, kā to izlietot, tomēr esmu pārsteigta, ka valsts galvenās onkoloģiskās ārstniecības iestādes vadītājs sev prēmijas izmaksājis laikā, kad medicīnas darbinieki ir gatavi streikot nepietiekamā atalgojuma dēļ. Man tā šķiet izaicinoša rīcība. Saprotu, ka vadīt nelielu uzņēmumu vai Onkoloģisko centru nav viens un tas pats, tāpēc arī prēmiju apjoms var būt dažāds. Vadītājam pienākas prēmija, to nevar noliegt, jo viņa atbildība salīdzinoši ar padotajiem nenoliedzami ir lielāka. Ir jābūt subordinācijai, jo vadītājs nevar nolaisties līdz darbinieku līmenim, tomēr būtu patīkami, uzzinot, ka arī centra vidējā medicīniskā personāla darbinieki saņēma prēmiju, kas pārsniedza 100 latu robežu, nerunājot par desmitiem tūkstošu.
Manuprāt, šajā gadījumā runa nav par korupciju, mazāk arī par kaut kādām sākotnējām priekšvēlēšanu kaislībām, bet par cilvēka nekaunību, ļaujoties vienpersoniskam pašnovērtējumam, un varai prēmijas piešķirt sev. Nav žēl, ka cilvēks kaut ko saņem, bet pārsteidzoši, ka tas notiek laikā, kad latviešu tauta, zvanot uz konkrētu telefona numuru, pa latam ziedo ar audzēju sirgstošo bērnu ārstēšanai, jo cīņā ar šo “briesmoni” vajadzīgas dārgas zāles. Šoreiz runa nav par to, cik daudz, par ko, pelnīti vai nepelnīti ir tērēta valsts nauda, šoreiz runa ir par attieksmi. Ja arī sanitāres un medicīnas māsas slimnīcās saņemtu vismaz pāris simtus lielu algu, būtu saprotamāk, ka tūkstošus prēmijās izmaksā vadītājam. Mums visiem patīk saņemt prēmijas un gribas, lai mūsu veikumu novērtē.
