Aukstie ziemas mēneši kļūst omulīgi, ja vien, slēpot, pikoties vai sniegavīru būvēt ejot, rokās ir biezi vilnas dūraiņi dzīvespriecīgos rakstos. Tādus šodien grūti nopirkt. Ja nav no vecmāmiņām mantotu cimdu, tad laiks atsvaidzināt vai mācīties šīs prasmes pašiem! To rosina Gulbenes Tautas lietišķās mākslas studija “Sagša”, mudinot pieteikties interesentus.
“Mana vīzija ir tāda, ka uz “Sagšu” droši var nākt ikviens, kas vēlas iemācīties adīt dūraiņus. Martā varētu notikt mūsu veikuma izstāde. Tā būtu ļoti personiska,” “Dzirkstelei” saka studijas vadītāja Biruta Akmentiņa.
Paredzams, ka cimdu adītāju vakarēšana studijas telpās varētu notikt jau decembrī. B.Akmentiņa saka, ka vispirms jāapzina interesentu loks un tad jāvienojas par tikšanās laiku. Iespējama arī dalīšanās grupās, jo daļai adītāju varbūt izdevīgi kopā sanākt dienā, daļai – kādā brīvdienā.
B.Akmentiņa stāsta, ka “Sagšā” pievērsties dūraiņu adīšanai mudinājusi gulbeniete Veneranda Rubene, kas atnesusi uz studiju savas mammas adītos dūraiņus, lai sievas apgūst viņas oriģinālos rakstus. “Viņas cimdi ir adīti tehnikā, kāda nav redzēta. Tā ir izzūdoša vērtība, kuru tomēr nedrīkstam izlaist no rokām. Kopā ar Venerandu “Sagšas” sievām jau bija pirmā nodarbība. Centāmies apgūt unikālos rakstus. Nemaz tik viegli negāja. Tur ir tāds knifiņš, kuru var iemācīties tikai ar parādīšanu,” stāsta B.Akmentiņa. Viņa uzskata, ka ir pienācis īstais brīdis, lai dūraiņu adīšana tiktu attīstīta visā novadā.
Vienmēr gatava “Sagšā” iemācīties kaut ko jaunu ir gulbeniete Lidija Kazāka. Viņa ar rokdarbiem nodarbojas jau sen, bet dūraiņu adīšanai ciešāk pievērsusies pirms diviem gadiem. Esot pelnītā atpūtā, radies brīvs laiks, lai darītu to, kam agrāk bijis grūti atrast piemērotus brīžus. L.Kazākai dūraiņu adīšanas prasme ir pārmantota līdz ar mammas, arī prasmīgas rokdarbnieces, gēniem. “Es neesmu no tām adītājām, kas pa vienu vakaru cimdu dabū gatavu. Adu lēnām, bez steigas, pamazītēm. Man patīk adīt,” saka L.Kazāka. Speciāli cimdu adīšanai viņai mājās ir iekrātas dažādas krāsas vilnas dzija. Tā rūpīgi tiekot glabāta no kodēm.
Arī “Sagšas” dalībniece Maiga Dolgā dūraiņus ada, kā pati saka, šad un tad. Ziemā tie ir vajadzīgi tuviniekiem, sevišķi mazbērniem! “Labprāt dalītos pieredzē ar citām adītājām un arī pati iemācītos kaut ko jaunu,” viņa saka.
