Gulbenes rajona Jaungulbenes pagasta Adulienas “Priedītēs” vakar simts gadu jubileju svinēja Anna Lielbikse.
Gulbenes rajona Jaungulbenes pagasta Adulienas “Priedītēs” vakar simts gadu jubileju svinēja Anna Lielbikse. Apsveikt jubilāri bija ieradusies Jaungulbenes pagasta padomes priekšsēdētāja Saulcerīte Indričeva un citi pārstāvji, kā arī radi, kaimiņi un paziņas.
“Esmu piedzīvojusi trīs revolūcijas – piektā, septiņpadsmitā un deviņpadsmitā gada,” saka simtgadniece, kas tad, kad labāk spējusi saklausīt pa radio raidītās ziņas, aktīvi sekojusi līdzi visiem notikumiem valstī un pasaulē.
Anna Lielbikse dzimusi 1901.gada 5.oktobrī Valmieras rajona Rūjienā septiņu bērnu ģimenē. No brāļiem un māsām tikai viņai izdevies nodzīvot līdz simtajam gadu desmitam, tāpēc jubilāre saka, ka esot apņēmusies pievārēt vēl kādu gadu.
“Par slimošanu nesūdzos, ja tikai labāk redzētu, dzirdētu un mugura nesāpētu,” saka sirmgalve. Šis esot pirmais gads, kad viņa neejot ārā, tikai līdz ārdurvīm, bet pērn vēl itin raiti devusies pastaigā pa pagalmu.
“Vīramāte, kaut arī ievērojams gadu skaits, vēl padarbojas virtuvē un, ja izdomā, izmazgā sev kādu veļas gabalu. Viņa visu labi atceras, tikai jāpajautā, un ir gatava stāstītāja,” saka simtgadnieces vecākā dēla Arvīda dzīvesbiedre Marta Cēsniece. Uz dzīvi pie dēla Gulbenes rajonā Anna Lielbikse 1986.gadā pārcēlusies no Valkas pēc jaunākā dēla Jāņa nāves, bet no vīra Eduarda uz mūžu atvadījusies 1981.gadā, ar kuru apprecējusies pirms kara. Jubilārei ir divi dēli, pieci mazbērni un trīs mazmazbērni.
“Bērnībā gāju pie saimniekiem ganīt govis, kara laikā bēgļu gaitas pārdzīvoju, redzēju, kā vācieši nodedzina māsas māju un pašu aizved. Tikai vēlāk uzzinājām, ka viņa nonākusi uz kuģa un līdz ar citiem aizvesta uz Vāciju. Vēlāk viņa dzīvoja Amerikā, kur arī mira. Kas tikai garajā mūžā nav pārdzīvots un pieredzēts,” nopūšas simtgadniece. Viņa sevi uzskata par pilsētnieci, jo lielākoties dzīvojusi Valkā un strādājusi par sētnieci, bet tagad jau 50 gadus ir pensijā.
Marta Cēsniece stāsta, ka jubilāre priecājoties par šā rudens augļu ražu, par sunīti Reksi, kas protot ar purnu attaisīt durvis un ienākt ciemos, par minku, kas stundām ilgi sēžot uz loga palodzes, gaidīdams, kad viņa to ielaidīs nelielajā istabiņā. Palaikam sirmgalve aplūkojot arī jaunības dienu fotogrāfijas pie sienas, kur vienā redzama viņa kā 18 gadus veca meitene un vīrs – jauns puisis.
“Vakaros pie miera vīramāte dodas agri, bet septiņos no rīta jau ir kājās. Viņa mums ir arī pati sev friziere. Ņem un apgriež matus, jo nepatīk, ka tie izaug gari un krīt uz acīm. Daždien atceras kādu jaunības laika dziesmu un uzdzied.
“Man patīk Raimonds Pauls. Jaukas dziesmas raksta. Kad biju jaunāka, viņa fotogrāfiju par vienu rubli nopirku,” saka vecīte, klusi un mierīgi vadīdama dienas, dēla un vedeklas aprūpēta.
