Latvijas Nacionālajā Operā un Baletā mūsu novadniece 24 gadus vecā Sabīne Krilova ir kopš 2013.gada. Visus šos gadus Sabīne darbojusies kā profesionālā kora dziedātāja, bet šoruden izpildīja arī solo lomu Zigmara Liepiņa operā “Turaidas roze”. Īpašs mirklis – tā to dēvē Sabīne –, kas paver jaunus apvāršņus un iespējas. Māksliniece izdzied arī “Putnu operā” reportiera lomu, iesaistās Latvijas Operetes fonda darbībā, sadarbojas ar Latvijā zināmiem māksliniekiem un diriģentiem. Sabīne šogad absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju.
Nevari iet gļēvs un bailīgs
Mācoties Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas 4.kursā, Sabīne sāka strādāt par vokālo pedagoģi Nītaures mūzikas skolā. Vēlāk, kad ceļš aizveda uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, Sabīne sāka strādāt Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā par mūzikas skolotāju. “Nostrādāju gadu un skaidri sapratu, ka klaigāšana klasē nav tas, ko gribu darīt. Tā nu sagadījās, ka tieši pēc nostrādātā mācību gada izlasīju aicinājumu pievienoties operas korim dažādās balsu grupās. Pakonsultējos ar savu vokālo pedagogu, kurš teica: jā – iespēja iegūt skatuves prasmes, mācīties no daudziem izciliem vokālistiem, diriģentiem un režisoriem, būt iekšā izrādes tapšanas procesā,” atceras Sabīne.
Kolektīvā Sabīnei izdevies jau kopš paša sākuma iejusties ļoti labi un bez jebkādiem starpgadījumiem. “Galvenais jau pašā sākumā ir sevi pierādīt. Tu nevari iet gļēvs un bailīgs. Ir jāparāda sava personība un savs raksturs, lai kāds cits neizdomā, ka var pakļaut tevi savām iegribām. Man tas viss izdevās veiksmīgi. Arī ar diriģentu uzreiz radās ļoti labs kontakts. Sākotnēji bija grūti pierast pie laika sadalījuma un režīma. Mums brīvas ir pirmdienas, savukārt pārējās nedēļas dienās ir jābūt gatavam strādāt. Korim ir divējādi izsaukuma veidi – izrāde vai mēģinājums. Mēģinājumi notiek rītā no pulksten 11.00 līdz 14.00 un vakarā no pulksten 18.00 līdz 21.00. Katru nedēļu slodze ir citādāka – reizēm tie var būt 2-3 izsaukumi nedēļā, bet citreiz intensīvi katru dienu – gan rītā, gan vakarā,” teic operdziedātāja.
Par sagatavošanās procesu izrādēm kopumā Sabīne stāsta, ka ir ārkārtīgi interesanti, bet arī ļoti grūti, īpaši, ja tiek iestudēta kāda sarežģīta izrāde.
“Gatavošanās izrādēm notiek intensīvi. Sākumā koris un solisti strādā atsevišķi, apgūstot savas partijas, pēc kāda laika sākas kora, solistu un orķestra mēģinājumi bez režijas. Līdztekus sākas arī režijas mēģinājumi, kas ilgst apmēram 2-3 nedēļas atkarībā no iestudējuma apjoma un sarežģītības. Pēdējo pusotru nedēļu tiek mēģināts ar rekvizītiem, kostīmiem, grimu, gaismām, scenogrāfiju, lai varētu veikt pēdējos uzlabojumus un pirmizrāde izdotos lieliski,” stāsta Sabīne.
Liepiņš dod iespēju sevi pierādīt
Jaunā operdziedātāja priecājas, ka Zigmars Liepiņš – Operas direktors – dod iespēju topošajiem solistiem sevi pierādīt. Arī korī šobrīd visās balsu grupās ir jaunie dziedātāji. Sabīne uzsver, ka ir ļoti svarīgi audzināt jauno paaudzi – gan topošos māksliniekus, gan skatītājus –, lai operas žanrs Latvijā neizzustu.
“Opera – tā ir māksla, un māksla ir milzu vērtība. Mūsdienās bieži neprot novērtēt mākslinieku ieguldīto darbu. Arī ģimenē mēdzam pārrunāt, cik reizēm cilvēku attieksmes ir savādas. Kādam šī operdziedziedātaja profesija šķiet gaužām nenopietna, vēl citam – prieks, kuru atļaujas baudīt tikai īpaši privileģētas personas. Tas viss noteikti ir stereotips. Opera ir atvērta ikvienam. Ikvienam arī vajadzētu šo iespēju izmantot, jo tas ir ne tikai izklaides mirklis, bet arī iespēja gūt garīgu baudījumu un izzinošu vēstījumu. Gribētu, lai skatītāju rindas apdzīvo vairāk jauniešu, jo šobrīd biežāk operu apmeklē ļaudis gados. Kas ir tas šķērslis, nav izprotams,” teic Sabīne.
“Visu laiku atrasties intensīvā kustībā nav viegli, bet man nekad nav bijis tā, ka gribas visu mest pie malas. Reizēm, protams, rodas šaubas, bet tās lielākoties ir par to, vai tu esi pietiekami labs tam, ko dari. Šajos brīžos domāju par savu izaugsmi kopš iestāšanās Mūzikas akadēmijā, un rodas prieks, jo nevienā mirklī nav bijusi stagnācija. Tātad – viss notiek pareizi, un es esmu tur, kur man ir jābūt. Reizēm gan mēdz rasties milzu nogurums, ar kuru ir grūti cīnīties. Vislielākais šāds pārbaudījums bija “Turaidas rozes” iestudējums septembrī, kad mēģinājumi notika intensīvi divas nedēļas gan rītos, gan vakaros. Tad dažas dienas pirms pirmizrādes atnācu mājās, bezspēcīgi sēdēju un ļāvu ritēt asarām pār vaigiem. Ar veselību viss bija kārtībā, dzīvē nekādi pagriezieni nebija notikuši, ķermenis vienkārši bija pārguris un bezspēcīgs. Bet šie noguruma mirkļi noteikti nav iemesls, lai apstātos,” stāsta Sabīne.
Skumji, ka Edīte vairs nerosīsies
No noguruma ļoti veiksmīgi atbrīvoties palīdz arī māju sajūta, kuru Sabīne tver, esot Gulbenē. Tā nav salīdzināma ar nevienu citu – tik silta un mīļa. Braucot pie mīļajiem, Sabīne allaž ieskatās pasākumu kalnedārā – vai grupa „Tranzīts“ nav ieplānojusi koncertēt Gulbenes apkaimē. „Klausoties “Tranzīta” dziesmās, es atgūstu savu Gulbenes identitāti, kas ir ļoti svarīga, lai virzītos dzīvē uz priekšu. Tā ir viena no manām mīļākajām grupām. Šobrīd gan, domājot par Gulbeni, vēl esmu skumju nomākta, jo Edīte Siļķēna – kultūras dvēsele – vairs nerosīsies mūsu novadā. Viņa taču par Gulbenes novadu zina visu – pazīst katru pagastu, kolektīvu, cilvēku! Ļoti nomācoši atgriezties, apzinoties, ka vairs nebūs visas tās Gulbenes novada burvības, ko Edīte uzbūra,” saka Sabīne. Operdziedātāja priecājas, ja novads piedzīvo izaugsmi un attīstību, un cer, ka nākotnē vēl Gulbenes vārds skanēs tautās.
Tāpat Sabīne tic, ka arī katra cilvēka izaugsme ir ārkārtīgi svarīga. “Kad cilvēks piedzimst, viņš ir kā balta lapa. Un tad nu ar kādiem burtiem to izrotā – melniem vai krāsainiem. Ceru, ka krāsainiem, jo cilvēkam vajag apvāršņus, vajag plūst, vajag redzēt. Krāsaino burtu cilvēki arī ir tie, kas iet uz operu,” teic Sabīne.
