«Ārprāts! Mūs atkal mācīs tā šausmīgā skolotāja!» smagi iekritusi dīvānā, 1. septembrī noelsās Ditas meita piektklasniece Alise un vēl ilgi nespēja nomierināties. Viņai taču vajadzēja priecāties par ilgi neredzētajiem skolasbiedriem, iepazīties ar jaunajiem skolotājiem un prasībām, bet še tev – jau pirmajā skolas dienā tāds negatīvu emociju izvirdums, saskuma mamma. Viņa zināja, ka ar Alises mūzikas pedagoģi ir problēmas visai klasei. Tas atklājās iepriekšējā mācību gadā, kad kādā vecāku sapulcē mammas un tēti cits pēc cita sāka jautāt klases audzinātājai, kas notiek. Bērni mājās bija stāstījuši, ka mūzikas skolotāja pret viņiem ir skarba, parupja. Stundās kliegusi. Izteikusi aizvainojošas piezīmes. Likusi ilgi stāvēt kājās, ja kāds nepaklausījis. Klases audzinātāja par dzirdēto bijusi ļoti pārsteigta, jo saskarsmē ar kolēģiem skolotāja radījusi laipna un toleranta cilvēka iespaidu, taču solījusi rīkoties. Lieta aizgājusi tiktāl, ka vadība grasījās ar pedagoģi pārtraukt darba attiecības. Septembrī klases priekšā vajadzēja stāties citai skolotājai, taču nekā! Skola nav varējusi atrast viņai aizvietotāju.
Visi mēdzam «norauties»
«Skolotāja personībai ir ļoti būtiska loma gan mācību procesā, gan bērna attīstībā kopumā, jo tieši pedagogs skolēnā var radīt pārliecību, ka viņš spēj vai, gluži otrādi, – ir niecība,» pedagogu un skolēnu pozitīvu attiecību nozīmi uzsver psiholoģe Ieva Lazdiņa. Tomēr šajā saspīlētajā laikmetā, kad visa sabiedrība dzīvo «uz nerviem», to nav viegli nodrošināt. «Patiesībā daudzi skolotāji jūtas vīlušies. Zemās algas, nesakārtotā izglītības sistēma, pārslodze. Brīžam pārspīlētās bērnu tiesības. Pedagogi ir izsīkuši, pārstrādājušies, tāpēc bieži iet klasē nemotivēti un pasīvi. Līdz ar to viņiem grūtāk tikt galā ar bērniem, noturēt disciplīnu un uzņemties vadītāja lomu,» raksturo psiholoģe. Viņa piebilst, ka katram mēdz būt grūtas dienas un slikts garastāvoklis, kad sanāk «norauties» un sakliegt uz citiem cilvēkiem ģimenē un darbavietā. Atvainojoties un pārrunājot situāciju, šie attiecību negludumi tiek nolīdzināti. Taču, ja balss pacelšana, fiziska un emocionāla aizskaršana kļuvusi par sistēmu, tas signalizē par nopietnu problēmu, ar ko steidzami jātiek galā.
Stingrs skolotājs ne vienmēr ir slikts
Tāpat kā vecāki ģimenē un priekšnieks uzņēmumā, arī skolotājs ir vadītājs, kurš attiecībās ar skolēnu izvēlas noteiktu vadības stilu, stāsta I.Lazdiņa, skaidrodama tā ietekmi uz audzēkņiem. Teorētiķi apraksta autoritāro, liberālo un demokrātisko stilu.
«Viens no nelabvēlīgākajiem stiliem audzināšanā, protams, ir autoritatīvais. To raksturo striktas prasības, instrukcijas, norādījumi un pavēles, kas tieši iedarbojas un skolēna apziņu un sekmē vai bremzē viņa darbību. Taču šī vadības stila praktizēšana ne vienmēr ir negatīva,» stāsta psiholoģe. Arī ģimenē bērniem ir svarīgi zināt konkrētas prasības un noteikumus, kā arī sekas, kas iestāsies, tos pārkāpjot. «Disciplīnas jautājums skolā vienmēr būs svarīgs, un parasti vislabākajās atmiņās paliek tieši stingrie skolotāji, jo noteikumi ir skaidri. Nav vilšanās un pāridarījuma izjūtas. Ja šāds skolotājs «soda», zināms, par ko. Tas nenotiek tāpēc, ka viņam nepatīku vai skolotājam šodien slikts garastāvoklis,» teic Ieva, vēlreiz akcentējot, ka nekas neattaisno fizisku un emocionālu vardarbību. Pedagogu, kas tā rīkojas, varētu dēvēt ne vairs par autoritatīvu, bet despotisku. Vārdnīca skaidro, ka šāds cilvēks ir varmācīgs, nežēlīgs, tāds, kas pakļauj sev citus, neciešot ierunas. «Tā ir varas izmantošana, zem kuras parasti slēpjas mazvērtība. Līdzīgi bērns – jo vairāk viņam attiecībās kaut kā pietrūkst, jo sliktāk viņš uzvedas,» salīdzina psiholoģe.
Viņa arī atzīst, ka skolēnu un pedagogu starpā bieži pietrūkst elementāras cieņas, un tas izraisa konfliktus. Ne tikai audzēkņiem jāciena skolotāji. Par cieņu pret bērnu nevajadzētu aizmirst arī pieaugušajiem. «Sākumskolas skolēns parasti mīl un ciena pedagogu, uztver viņu kā autoritāti tikai tāpēc, ka viņš ir skolotājs. Taču attiecībās ar pusaudžiem pieaugušajiem jānopelna cieņa. Tāpēc skolotājam svarīgi ne tikai mācīt skolēnus, bet būt gatavam viņus uzklausīt, sadarboties, veidot līdzvērtīgas attiecības. Tad varēs to pašu sagaidīt pretī. Tā vietā pedagogi bieži vien cīnās ar tīņiem,» norāda I.Lazdiņa.
Vecākiem jāaizstāv savs bērns
Lai novērstu problēmas skolēnu un pedagogu saskarsmē, jo tās ietekmē bērna personību un sekmes, attiecības nevajadzētu atstāt pašplūsmā. «Pirmkārt vecākiem būtu vairāk jāinteresējas par savu atvasi. Jājautā, kā viņam gājis skolā, nesamierinoties tikai ar atbildēm «labi» vai «normāli»,» mudina psiholoģe, aicinot arī vērot, vai nemainās bērna uzvedība. Vai viņš nav kļuvis nervozāks, saspringtāks. «Ja atvase sūdzas par skolotāju, situācija noteikti jānoskaidro, jo nereti bērniem ir izdevīgi nostādīt skolu un vecākus «kaujas pozīcijās». Taču, ja stāstītais ir patiesība, vecākiem, protams, jāaizstāv savs bērns. Vispirms jāiet pie klases audzinātāja, pēc tam problēma jārisina izglītības iestādes vadības līmenī, un risinājums jāatrod,» pārliecināta Ieva. Ja skola nav ieinteresēta atlaist despotisku skolotāju, jo viņš panāk labus rezultātus, vai vienkārši nav iespējams atrast viņa vietā labāku pedagogu, iespējams, jādomā par skolas maiņu, iesaka psiholoģe.
Inga Millere, Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija katru gadu saņem informāciju par pedagogu, bērnu un vecāku savstarpējām konfliktsituācijām. Atsevišķos gadījumos uzzinām arī par pedagogu emocionālo un fizisko vardarbību pret bērnu, kas visbiežāk izpaužas kā kliegšana, apsaukāšana, publiska pazemošana, noniecināšana. Bijuši gadījumi, kad, pedagogi nespējot savaldīt dusmas, rāvuši aiz auss, raustījuši un grūstījuši bērnus, bijuši arī citi nepieļaujami gadījumi. Kad bērns nonācis konfliktā vai cietis no vardarbības, par to nekavējoties jāinformē vecāki, izglītības iestādē sava uzticības persona, piemēram, klases audzinātāja. Ja vecāki uzzinājuši par bērna konfliktu ar pedagogu, citu skolas darbinieku vai skolasbiedru vai bērns cietis no vardarbības, galvenais lūgums vecākiem ir nepalikt vienaldzīgam un iesaistīties problēmsituācijas risināšanā. Šādos gadījumos iesakām vērsties pie klases (grupas) audzinātāja, izglītības iestādes administrācijas, lai noskaidrotu konflikta iemeslus un vienotos par kopīgām darbībām, lai rastu vislabākos risinājumus konflikta atrisināšanai un turpmāk novērstu šādu situāciju atkārtošanos. Sarežģītu vai ieilgušu konfliktu gadījumā atbalstu var sniegt sociālie pedagogi, psihologi un citas valsts un pašvaldības atbildīgās institūcijas. Pieredze rāda, ka vecāki bērnu bieži mudina pašam risināt savas problēmas, bet jāņem vērā, ka viņam nav nepieciešamās pieredzes un iemaņu. Līdz ar to pastāv risks, ka problēma var strauji palielināties un kļūt nekontrolējama. Vai arī turpmāk bērns var noslēgties un nestāstīt par savām problēmām, bet meklēt atbalstu vidē, kas var būt apdraudoša bērnam.
