Solvita Brezinska: “Lielākais gandarījums, ka bērni gaida sportu un mani!”
Sports gulbenietes Solvitas Brezinskas dzīvē ir primārais. Tas ir viņas dzīvesveids, hobijs. Sporta skolotājs Voldemārs Mezītis esot bijis tas cilvēks, kurš skolas laikā Solvitu iedvesmojis un licis iemīlēt sportu.
Solvita atceras, kā jau pamatskolas laikā skolotājs Mezītis visu laiku ir licis slēpot, slēpot, slēpot un vēlreiz slēpot. “Skolotājs Mezītis ir bijis tas, kas ievilināja mani sporta pasaulē. Pirmajās klasēs man sports nepatika. Es bēgu prom no sporta nodarbībām, bet viņš prata ieinteresēt, aizraut, iedvesmot. Viņš spēja panākt to, ka sports manā dzīvē kļuva primārais. Sports man iepatikās. Parasti uz latviešu valodu vai matemātiku negribējās iet, bet, kad bija sports, tad ne tikai es, arī citi priecīgi skrēja tieši uz šo nodarbību,” stāsta Solvita, kura tagad pati ir sporta skolotāja Gulbenes 3. pirmsskolas izglītības iestādē “Auseklītis”, kā arī slēpošanas trenere Gulbenes bērnu un jaunatnes sporta skolā.
Solvita ir dzimusi Balvos, bet kopš gada vecuma dzīvo Ozolkalnā. Bērnībā vēlējusies kļūt par dakteri. Mācījusies Ozolkalna pamatskolā, pēc tam pabeigusi Gulbenes 2.vidusskolu, tad devusies studēt uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Kaut gan, kad devusies studēt, viņā mājoja šaubas, mācīties par fizioterapeiti vai tomēr par skolotāju treneri. “Izlēmu par labu sportam un pedagoģijai – ja tu nodarbosies ar sportu, tad būs panākumi arī citās jomās. Sports cilvēku disciplinē,” uzskata Solvita, kura, iegūstot bakalaura grādu, atgriezās Gulbenē, jo bijusi vēlme strādāt tieši šeit. Solvita arī paskaidro, kāpēc svaru kauss nosvēries par labu darbam mazpilsētā, nevis Rīgā. “Prakses laikā izjutu, ka bērni Rīgā nav atsaucīgi. Ja viņi negrib kaut ko darīt, tad tā arī pasaka – negribu un nedarīšu. Kāds bērns man arī norādīja, ka pēc tāda un tāda likuma panta nedrīkst viņam likt darīt to vai šito. Bērnu attieksme bija tāda, ka sapratu – Rīga nav tā vieta, kur vēlos strādāt, tāpēc atgriezos atpakaļ,” stāsta Solvita.
Darba meklējumi Gulbenē sākumā nevainagojās panākumiem. “Nevarēju atrast darbu. Gāju uz visiem bērnudārziem, iesniedzu savu CV, tiku sūtījusi arī uz citiem novadiem. Kad nesaņēmu pozitīvu atbildi, sajūtas nebija patīkamas, iekšēji valdīja nemiers, ko darīšu tālāk, bet padoties arī negribēju. Aizgāju arī pie bērnudārza “Auseklītis” vadītājas Vijas Pušķes. Bet arī tur izrādījās, ka tādas vakances kā sporta skolotāja nebija. Viņa man uz pusslodzi piedāvāja strādāt par vingrošanas nodarbību instruktori. Nostrādāju pusgadu, bet pēc tam tomēr varēju sākt strādāt par sporta skolotāju. Tas bija tik jauki! Savukārt sporta skolā trenere Dace Anča atdeva savus audzēkņus. Esmu arī slēpošanas trenere,” stāsta Solvita.
Viņa ir pārliecinājusies, ka jauniešiem pēc augstskolas pabeigšanas mazpilsētā darbu atrast ir grūti, tāpēc neesot arī jābrīnās, ka daudzi dodas uz ārzemēm. Ir pabeigta augstskola, bet, meklējot darbu, tiek prasīta pieredze. “Kā gan lai es to gūstu, ja man neviens nav piedāvājis? Ir grūti, ja neviens never tev durvis vaļā. Neļauj pat pamēģināt parādīt, kāds tu esi, ko tu spēj izdarīt – tas ir trakākais! Mūsu valstī izglītību nenovērtē, arī inteliģenta darba darītājus nenovērtē. Augstskolā tu centies, sekmju izrakstā nav zemākas atzīmes par 7, bet darbu tev nepiedāvā,” saka Solvita, kura ir pateicīga V.Pušķei par piedāvāto darbu bērnudārzā.
Savā darbavietā, esot kopā ar bērniem, Solvita jūtas kā zivs ūdenī. “Es neesmu bargā skolotāja, kura nostājas grupas priekšā un dod komandas, ko un kā darīt. Esmu viņiem draugs,” saka Solvita, kura katru rītu uz darbu dodas ar prieku. “Darba laiks jau beidzies, bet es nevēlos uz mājām. Labprāt turpinu darboties ar bērniem, piemēram, pēcpusdienā spēlējam spēles pagalmā.”
Esot kopā ar bērniem, neesot laika atpūtai, jo visu laiku esot jādomā, kā bērnus aizraut, padarīt interesentu un saistošu sporta nodarbību. “Ir jābūt radošam cilvēkam,” saka Solvita, kura ir novērojusi, ka tieši bērni ir tie, kas parāda savas patiesās emocijas. “Ja viņam nav patikusi sporta nodarbība, tad viņš tā arī pasaka. Bet, ja bērns iziet no sporta zāles ar smaidu un vēl jautā: “Jau viss? Sports beidzās?” – jūtos tik labi, jo zinu, ka mana nodarbība ir patikusi,” stāsta Solvita.
Esot gan tādi, kas viņai pārmetot, ka nesaņem lielu algu, bet Solvita ir pārliecināta, ja uz darbu iet ar domu, ka ir jāsaņem tikai liela alga, tad cilvēks nedara savu darbu ar prieku. “Bet es daru to, kas man patīk. Lielākais gandarījums, ka bērni gaida sportu un mani!”
Vaicājot par nākotnes iecerēm, Solvita neslēpj, ka sapņi esot. “Ir doma iegūt maģistra grādu kā sākumskolas skolotājai. Vēl ir vēlme mācīties par fizioterapeiti, bet tām mācībām nepieciešama liela nauda. Sapņu ir daudz. Kad stājos Sporta akadēmijā, vienlaikus stājos arī Aizsardzības akadēmijā. Jau pamatskolas laikā biju jaunsardzē. Tur darboties pamudināja Ingolfs Lūsis. Tagad esmu brīvprātīgs zemessargs. Bet zinu, ka līdz 27 gadiem vēl var iestāties armijā virsniekos. Man patīk fiziskas aktivitātes, kur ir adrenalīns un reizēm vajag piespiesties, lai kaut ko izdarītu. Bet pagaidām mani te notur bērni, jo man tik ļoti patīk, ka viņi katru dienu pieskrien pie manis, apķer un samīļo,” saka Solvita.
Ja ir brīvs laiks, Solvita labprāt apceļo Latviju draugu, ģimenes lokā. “Ar ko Latvija man liekas īpaša? Ar to, ka Latvijā nav pati siltākā un garākā vasara, tomēr mums ir neparasti krāsains, skaists un ar bagātīgu smaržu apveltīts pavasaris un rudens. Un, protams, ziema – ar baltu sniega kārtu un aukstumu. Latvijā iespējams apskatīt ļoti daudz grandiozu dabasskatu, kas liek novērtēt savu dzimto zemi un tās skaistumu. Kad pirmās salnas jau koku lapotnē iekrāsojušas dzeltenus un sarkanus akcentus, tad pirmā doma – jābrauc uz Siguldu baudīt zelta rudeni, kad studēju akadēmijā, tad ar kursabiedriem braucām uz Siguldu apskatīt šīs pilsētas krāšņumu,” stāsta Solvita.
Pirms divām nedēļām kopā ar ģimeni apskatījusi arī Aglonas baziliku un Kristus Karaļa kalnu, jo šīs esot vietas, kas ļauj smelties dvēseliskas vērtības – mieru un klusumu.
Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Solvita Brezinska.
◆ Dzimtā vieta: Balvi.
◆ Vecums: 25 gadi.
◆ Dzīvesvieta: Ozolkalns.
◆ Mācījusies: Ozolkalna pamatskolā, Gulbenes 2.vidusskolā, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
◆ Strādā: Gulbenes 3. pirmsskolas izglītības iestādē “Auseklītis” un Gulbenes bērnu un jauniešu sporta skolā.
◆ Dzīves moto: “Cilvēks ir tik veiksmīgs, cik spēj būt laimīgs.”
◆ Sasniegumi: piedalījusies Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādē 2007.gadā.
