“Ja gribi iepazīt vīrieša patieso dabu, piedzirdi viņu!” Laikam jau tā ir tik zināma patiesība, kas dzirdēta ne vienam vien.
“Ja gribi iepazīt vīrieša patieso dabu, piedzirdi viņu!” Laikam jau tā ir tik zināma patiesība, kas dzirdēta ne vienam vien. Tā mācīja arī mana vecvecmamma, tā dzirdēju sakām vecmammu un atceros piekodinām mammu. Un kā dzīve pierāda – patiešām, darbojas labi! Arī pavērojot sievietes. Ar piebildi – ne visos gadījumos…
* * *
Jau no pirmās tikšanās Intars šķita nopietns, dziļdomīgs, izglītots un gudrs vīrietis. Lēnīgs un nosvērts. Kā vēlāk sapratu – varbūt pat pārāk inerts, neizlēmīgs un viegli iespaidojams. Tad sapratu – ka nejūtu viņā īstas emocijas. Pat prieks izpaudās kā vāja atblāzma. Intara izrunātie vārdi, šķiet, nenāca no viņa. Sapratu, ka te nu lieti noderētu ieteikums par iedzeršanu…
Pavisam drīz kāda kopīga paziņas jubilejā galds bija klāts ne tikai ar dažādiem salātiem, bet arī visādas markas dzērieniem. Acīmredzot, negribot atpalikt no Valda un Kaspara, arī Intara izvēle bija apstājusies pie degvīna. Tā kā sēdēju viņam iepretim, ar interesi vēroju, kā izmainās cilvēks, kuru es sāku iepazīt kā apdomīgu un klusu malā stāvētāju…
Pirmās Intarā atraisījās dusmas – par darbu, par nepelnīti zemo atalgojumu, par augsto dzīvokļa maksu. Balss intonācija pakāpās par vienu toņkārtu augstāk.
Tad atraisījās visgudrība – “Es to visu jau sen zināju!”, “Vai tad es to jau neteicu?” Lai savu taisnību paspilgtinātu, talkā tika ņemti plaši žesti.
Tad atmodās tieksme visus pamācīt. Apbrīnoju viņa absolūto dzirdi, jo pat otrā galda galā saklausītajā sarunā viņš spēja iemest padomu – “Bet tu saki viņam, ka iesi pie advokāta!”
Un lielība – “Kas viņš ir par plukatu? Palaid mani pie teikšanas! Es viņam iemācīšu!”; “Lai arī man nav diploma, bet es to protu un vēl viņam varu iemācīt!”
Palaikam manīju, kā Valdis vedina Intaru iziet laukā atvēsināties, bet tas, nespēdams apturēt savu vārdu dzirnas, bagātīgi bārstīja replikas uz visām pusēm. Arvien iekarsīgāk un uzstājīgāk. Vēlāk bieži par to iedomājos – kas gan tik ļoti nomācis šo vīrieti, ka viņa īstā seja tik dziļi noslēpta? Vai viņam pietrūcis uzmanības? Vai atzinības? Vai visa dzīve pavadīta blakus valdonīgam cilvēkam…
* * *
Artim blakus mani piesēdināja kādās viesībās – mums esot kopīgas intereses – literatūra un mūzika.
Lai nu būtu – ir jauki, ja iespējams visu vakaru ne tikai nosēdēt pie galda, bet arī interesanti pavadīt laiku!
Blakus mēs izskatījāmies savdabīgi – mani 75 kg/176 cm uz vismaz 140 kg/210 cm fona. Kādu brīdi jutos kā Īkstīte. Tomēr, ātri vien pieradusi pie Arta izteiksmes stila, īpatnībām un visai brīvās izturēšanās, arī es atslābu. Fascinēja viņa humora izjūta, uzmanība un galanta kavaliera attieksme.
Tad pamanīju vēl arī citas interesantas sakarības.
Ja galds bija servēts ar mazajiem salātu šķīvjiem, tad Artim priekšā bija lielais pusdienu šķīvis un kārtīga dakšiņa.
Ja visiem pie šķīvjiem atradās mazas degvīna glāzītes, tad Artim bija nolikta lielā – slīpētā.
Var jau saprast – viņam citi izmēri, ne tikai varenajām plaukstām…
Tostiem sekojot citam pēc cita, ievēroju, ka īstais “tostošanās” regulētājs ir Artis. Tosts, kas bijis pirms piecām minūtēm, jau bija tāla pagātne, un neko tādu nevarēja pieļaut. Katru nākamo glāzīšu un glāžu pildīšanu apaudzējot ar jokiem, uz galda esošās pudeles strauji tukšojās.
Par sevi varu piebilst, ka neesmu pilnīga atturībniece, toties izvēlīga pret kompāniju un garšu. “Pludiņš” manī noreaģē pietiekami savlaicīgi.
Šī bija no tām reizēm, kad iztiku ar sulas glāzi. Pie galda sēdošā kompānija to pieņēma un lika mani mierā.
Tāpēc ar jo lielāku interesei vēroju citus. Īpaši Arti, kurš pēc maniem aprēķiniem jau bija izdzēris vismaz pāris litrus degvīna, bet nedz ārēji, nedz žestos vai runā tas nebija manāms. It kā ūdeni vien būtu dzēris…
Atceros, ka tieši šī reize man lika saprast, ka vecmammas padoms – pārbaudīt vīrieti ar pudeli – ne vienmēr nostrādās. Ej nu sazini – cik kuram daudz vajag…
* * *
Sabiedrībā Askolds vienmēr “prata turēt kanti” – uzvalkā, kur biksēm buktes kā naža asmens, ar kaklasaiti pat draugu viesībās. Džinsi un svīteri neesot viņa stils, nemaz nerunājot par sporta biksēm. Vienmēr pucētām kurpēm, svaigi skūts un smaržojošs, labi koptu “ezīti” un svaigu manikīru. Pārlieku pareizs un nevainojams. Blakus vīram arī mana paziņa Nadīna izskatījās tikpat perfekta. Ideāls pāris, pie kura ārējā izskata patīkami pamielot acis. Arī viņu saskaņa attiecībās šķita perfekta.
Un tomēr – kaut kas visā tajā man nelikās īsts.
Ar kādu draudzeni reiz pārspriedām “Askolda tēmu” – nez kā viņam tas izdodas? Vai tas nav apgrūtinoši? Bet visu zinošā Terēze mani toreiz apgaismoja – ar viņiem kopā dzīvojot Adīnas māte, kura to vien darot, kā pucējot abu māju un drēbes.
Un tomēr – drēbes ir viens, bet izturēšanās, manieres, uzskati? Nu, tos viņam esot iepotējusi Nadīna. Askolds esot pamatīgi zem sievas tupeles. Īsta dresūra.
Nez kāds viņš izskatītos BEZ Nadīnas un piedzēries? – skaļi izteicu savu pēkšņi radušos domu.
Tolaik vēl nezināju, ka dzīve visai drīz dos atbildi uz šo jautājumu.
Ikgadējās Askolda darbavietas svinības sagadījās tieši tad, kad Adīnai nācās būt Somijā. Izvēles iespēju nebija – katram nācās būt tur, kur lika darba pienākumi. Toties uz šo pasākumu bija ielūgta Terēze kopā ar vīru – ilggadēju darbinieku.
To, kas notika šajā vakarā, dzirdēju no Terēzes.
Lielāko daļu atrakciju vadīja jauniņā sabiedrisko attiecību speciāliste Linda – aša meiča, visai vaļīgu un pavedinošu uzvedību. Jau no pirmās stafetes bijis manāms, ka viņa “nomērķējusi” uz šovakar brīvo Askoldu.
Lai arī sākumā viņš bijis atturīgs un noraidošs (kā nekā – citi taču redz!), pēc viltīgi izdomātās atrakcijas ar glāžu tukšošanu manāmi atbrīvojies.
Vēl pēc pusstundas Linda jau iekārtojusies Askoldam blakus un “diktējusi” savus noteikumus.
Visiem dejojot, Terēze manījusi, kā Askolds “pieņem apgriezienus” – kļūst straujāks, lielīgāks un cenšas izpatikt Lindai. Ak, lai jau, reiz ticis brīvībā!
Aizmirsusi par Askoldu, Terēze ar vīru uz kādu stundu pazuduši deju zālē. Tad viņa tā kā manījusi Askoldu vienā kreklā lecam polku ar Lindu, bet tobrīd tas licies tik neticami, ka nodomājusi – ak, laikam pārskatījusies!
Vēl pēc laba laika kafejnīcas galā bija dzirdama trauku šķinda un skaļi smiekli. Ziņkāres vadīti, līdz ar citiem Terēze ar Juri arī atstājuši deju zāli.
Uz bāra letes tikai apakšbiksēs ar skārda paplāti rokās dejojis “čipendeils” – pareizāk Askolds. Tikai mirkli vēlāk Terēze pamanījusi ap viņa kāju apķērušos Lindu, kas lēnām atbrīvojusi viņu no vēl nenovilktās zeķītes…
Priekšnesums turpinājies vēl kādu laiku, un klātesošie abus “dejotājus” atbalstījuši ar ritmiskiem aplausiem, uzsaucieniem un smiekliem.
Askolda vārds vēl ilgi bijis darbabiedru sarunās kā dominējošais. Bet ne jau ar ļaunu pieskaņu – drīzāk ar smaidu un ironiju.
Ja kas, Adīna vīram to nespēja piedot… Un nu Askolds valkā arī džinsus un džemperi.
* * *
Ilze to zināja jau sen – pirms ielaist vīrieti savā mājā, vajag kopā apēst ne tikai sāls pudu, bet vēl krietni pirms tam – izdzert pudeli degvīna. Tā, lai vīrišķis pamatīgi noreibst un parāda – kas ir kas!
Nevarētu teikt, ka viņa Ritvaru nepazina – gandrīz mēnesi abi ik sestdienas bija tikušies. Tomēr tā īsti iedzert nebija sanācis – Ritvars neņēma nu nemaz, jo principiāli pēc pāris stundu ilgušā randiņa brauca mājās. Kamēr Ilze pati neaicināšot viņu palikt uz rīta kafiju, tikmēr – ni un ni!
Lai notiek! Sapratusi, ka šo vīrieti viņa tā uzreiz negrib zaudēt, Ilze bija izlēmusi – pietiek sēdēt kafejnīcās, ja daudz ērtāk to darīt ir mājās. Un tad jau lai notiek arī viss pārējais… Tovakar gaidot Ritvaru, bija uzklāts ne tikai galds, bet nopirkta arī konjaka pudele.
Neliela satraukuma pavadītas, vakariņas sveču gaismā iesākās romantiski un mīļi. Ritvara sajūsma par Ilzes lēmumu bija jūtama ik teikumā un žestā – viņš bija tik mīļš, tik asprātīgs, tik pavedinošs un iekārojams! Katrs viņa pieskāriens izsauca sen aizmirstas sajūtas, un Ilze pie sevis klusībā pukojās: “Ak, kāpēc es tik ilgi vilcinājos!”
Pēc otrās glāzītes viņi pārsēdās istabā uz dīvāna, kur plecs pie pleca rosināja jaunas izjūtas. Ritvara rokas atrada Ilzes plaukstas, elkoņus, plecus, un Ilze tām nepretojās. Tas bija tik patīkami!
Laika sprīdi līdz ceturtajai glāzītei viņi pavadīja sarunās. Ilze juta, ka noreibst, un pie sevis izlēma – pietiek! Turpretim Ritvaram, kā šķita, tikko iegaršojās. Mijoties šokolādes gabaliņiem, skūpstiem un konjaka malkiem, spriegums abos kāpa arvien augstāk.
Ilze jau iztēlē sajuta Ritvara kailo augumu un briestošo kaislību. Jā, viņa to gribēja! Arī Ritvars kaisles apskurbušā balsī čukstēja ausī: “Gribu tevi…” Viņa pirksti jau bija atpogājuši pusi no Ilzes kleitas daudzajām pogām un glāstīja krūšu apaļumus: “Ļaujies…”
Sapratusi, ka nav ko vairāk notikumus vilcināt, Ilze atvainojās, ka uz mirkli atstās Ritvaru vienu, un ieslīdēja vannas istabā. Tā gribējās smaržot tik gaisīgi un kārdinoši! Kā rožu dušas krēmam!
Kad Ilze, tērpusies satīna halātā, smaržojoša un svaiga kā Afrodīte, nostājās pie dīvāna blakus spilvenos atslīgušajam Ritvaram, viņa vēl nenojauta, ka vīrietis ir iegrimis dziļā snaudā. Viņa vēl cerēja – Ritvars tikai izliekas. Viņš gaida, kad Ilze pielieksies…
“Mīļais… Mosties!” Ilze noglauda Ritvara vaigu.
Mirkli klusumā pastāvējusi, vien saklausījusi dziļu un ritmisku vīrieša elpu, viņa pamanīja tukšo konjaka pudeli blakus dīvānam.
“Laikam jau tik drīz nemodīsies gan..” Ilze nopūtās un atslīga uz dīvāna malas…
No rīta katrs modās savā istabā.
Sadzirdējusi Ritvara rosīšanos, Ilze cēlās vārīt stipru kafiju. Juzdamies vainīgs par sabojāto vakaru, Ritvars atvainojās un atzinās, ka pie lielākas alkohola devas viņš momentā aizmiegot… Vakar tas malks drosmei laikam tomēr izrādījies par lielu…
(Turpmāk – vēl)
