Tas bija sen – pagājušajā gadsimtā, kad mēs par abiem kopīgi, katrs no sava krasta, būvējām Uzticības tiltu pāri Saprašanās upei. Es toreiz atļāvos pajautāt- vai mums tas būs pa spēkam?
Tas bija sen – pagājušajā gadsimtā, kad mēs par abiem kopīgi, katrs no sava krasta, būvējām Uzticības tiltu pāri Saprašanās upei. Es toreiz atļāvos pajautāt- vai mums tas būs pa spēkam?
– Bez šaubām, – tu pašpārliecināti apgalvoji.
Un tā pēc visiem principiem tika iebūvēti pamatīgi balsti, rūpīgi piemeklēts būvmateriāls, tad uzkonstruētas smalkas dekoratīvas margas. Lai būtu kā pasakā, vēl upē iedēstījām ūdensrozes. Skaisti.
Diendienā rokrokā pa to staigājām, līdz sajutu zem kājām izkustamies kādu no ietves dēlīšiem. Tad tiltā parādījās pirmie robi. Nedrošas palika arī margas. Lūdzu tevi ko pielabot, bet tu tik atsmēji – priekš manis vēl gana labs!
Pāris reizes vēl laipoju pie tevis, lai aprunātos, bet tad sapratu – labāk ne. Tevi kaitināja manas alkas pēc sarunām un atklātības, manas negribētās šaubas un aizdomas. Mani sāpināja tava atsvešinātība un noslēgtība. Negribējās vainot tevi, tāpēc visu to norakstīju uz laika zoba rēķina.
Tagad tu stāvi otrā krastā, bezrūpīgi mētā ūdenī oļus un svilpo kaut ko modernu par neatkarību. Mēģinu saklausīt tavas dziesmas vārdus, lai kā senāk dungotu tev līdzi no pretējā krasta, bet nu tie kļuvuši tāli un nesaprotami…
