Daukstu pagasta iedzīvotāju, Gulbenes Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdes priekšsēdētāju, vietējo uzņēmēju Imantu Spenneru par Imantu sauc jau 56 gadus. Viņu savulaik krusttēvs dēvējis par kartupeļu talkā radītu un siena laikā dzimušu. Tieši krusttēvs devis puikam Imanta vārdu. Tā kā starp vārda un dzimšanas dienu I.Spenneram starpā ir tikai četras dienas, var sacīt, ka laiks no 1. līdz 5.jūlijam pieder viņam. Un allaž I.Spenners šajā laikā pareģo, vai lauciniekiem izdosies ievākt pietiekami labu sienu.
“Ir karsts un mitrs. Tiem, kas sienu gādā pa vecam, diezin vai izdosies iegūt labu lopbarību ziemai. Taču tagad zemnieki piemēro jaunās tehnoloģijas. Tad problēmu nav,” saka viņš.
I.Spenners reizēm svinot vārda un dzimšanas dienu atsevišķi, bet dažreiz – abas kopā. Tad svinības parasti notiek vairāk uz dzimšanas dienas pusi. “Parasti šajā laikā pulcējamies mājās pie manas mammas Viktorijas, kura pavisam pasaulē ir laidusi četrus dēlus. Es esmu vidējais dēls. Skaistākā dāvana no savējiem man ir bļoda, kas pilna ar zemenēm. Tās man garšo, katram latvietim vasarā vajag apēst labi daudz zemeņu, lai būtu vitamīni ziemai,” saka gaviļnieks. Viņš ir priecīgs, ja sava vārda un dzimšanas dienas svinībās izdodas kopā sapulcināt pēc iespējas vairāk tuvinieku paaudžu paaudzēs. I.Spennera jaunākās atvases ir dēls Intars, kas Gulbenē strādā par ugunsdzēsēju, un meita Lāsma, kas studē Latvijas Universitātē valodniecību un pašlaik padziļina zināšanas augstskolā Velsā.
I.Spenners ir dzimis gulbenietis. Kristīts Gulbenes luterāņu baznīcā. Savs vārds viņam patīk. “Ir tīri latvisks,” uzsver pats. Viņš lepojas ar savu ģimeni, ar poļu asinīm, kas viņā ir no mammas, un latvietību no tēva.
“Esmu dzimis un audzis interesantā ģimenē. Mans tēvs Otrajā pasaules karā bija zaudējis, bet mamma – vinnējusi. Tēvs bija leģionārs, mamma Baltkrievijā piespiedu kārtā nonāca pie partizāniem un tur kopa ar tīfu slimos,” stāsta I.Spenners. Viņa vecāki satikušies un samīlējušies Gulbenē, kad tēvs bija atgriezies mājās pēc kara, bet mamma šurp atbrauca pie radiem, lai strādātu kolhozā. No vecākiem I.Spenners mācījies izturību, sīkstumu, sirsnību un cilvēcību. Tieši tāpēc viņu nevar iebaidīt ne krīze, ne kādā citā vārdā nosauktas grūtības. “Kartupeļus pavasarī esmu iestādījis, tātad rudenī ievākšu ražu un mums mājās būs, ko ēst,” smaidot saka I.Spenners. Viņš ar nepacietību gaida arī sēņu laiku, jo ir kaislīgs sēņotājs. Ogot gan nepatīkot. “Sēnēs pats braucu un radus līdzi aizvedu. Vai nav jauki mežā ieraudzīt tādu ainu, kur aug baravika pie baravikas – lielajai bekai apkārta mazās. Sēņotāji stāv un priecājas. Pat nezina, vai griezt nost sēnes vai tomēr atstāt neskartas,” stāsta I.Spenners.
