Dzirkstele.lv
Domāju, daudzi zina grupas “Prāta Vētra” dziesmu par kaķēnu, kurš atteicās no jūrasskolas, bet diezin vai daudzi zina, ka šis akmens kaķēns dzīvo Ainažos pie jūrskolas muzeja. Tas nav nejauši.
Ainažu jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane stāsta, ka reiz kāda meitenīte gājusi bēdīga ārā no muzeja. Kad viņa jautājusi, vai nepatika, mazā atbildējusi, ka nepatika, un teikusi: “Kur tad ir tie kaķēni, ko vectēvs katru rudeni sūtīja uz jūrskolu?” I.Erdmane stāsta, ka ideja bijusi rokā un rīkojuši zīmējumu konkursu. Atsaukušies vairāk nekā 700 zīmējumu autori no visas Latvijas. Noslēguma pasākumā muzejam saziedoti vairāk nekā 100 lati, par kuriem pie akmeņkaļa pasūtīts piemineklis kaķēnam, bet “Prāta Vētra” sakomponēja dziesmu.
Dzīvoja jūras malā
“Jūrskolas muzejs glabā atmiņas un piemiņu par latviešu un igauņu zemnieku pirmo jūrskolu. Šeit nu ir tā vieta, kur latviešu zemnieks pirmo reizi varēja kļūt par jūrnieku. Un šī doma nāca no Krišjāņa Valdemāra. Valdemārs bija tāds tālredzīgais cilvēks, kurš teica, ka vislabākais jūrnieks būs tas vienkāršais cilvēks – zemnieks, jo, viņaprāt, zemnieks bija radis pie darba, ikdienas režīma, pie grūtībām un zemnieks gribēja dzīvot labāk, lai viņu ģimenes arī dzīvotu labāk – bija, uz ko tiekties. Un tik vien kā zemniekam ir jādod izglītība. Šī skola ir dibināta 1864.gadā. Tas ir cariskās Krievijas laiks. Mūsu Latvijas valsts vēl nav dibināta. Tolaik valdīja krievu muižniecība, baltvācu kungi un latviešu zemniekiem bija jādzīvo, kā nu bija. Bet arī mēs gribējām dzīvot labāk, dzīvojām jūras malā. Un Valdemārs teica, ka tā jūra ir jāizmanto. Jūra ir kā ceļš. Un tā Ainažos atvēra pirmo zemnieku jūrskolu. Tolaik Ainažos dzīvoja turīgi zemnieki, kuri savā kalpu saimes mājā atvēlēja vietu jūrskolai. Sākums tiešām bija šeit,” stāsta I.Erdmane.
19.gadsimta beigās Latvijā jūrskolas bija, bet tās bija kungu skolas, kur mācības notika krievu vai vācu valodā un par mācībām bija jāmaksā, kā arī vajadzēja kārtot iestājeksāmenus. Līdz ar to tādam vienkāršam zemniekam tās nebija pieejamas. Ainažu jūrskola ir pirmā, kā tolaik teica, demokrātiska tipa jūrskola.
Muzeja vadītāja stāsta par ekspozīciju un tajā redzamajiem priekšmetiem. Piemēram, lādēs jūrnieki lika personiskās mantas. Starp eksponātiem ir vairāk nekā 100 gadus vecs kapteiņa spieķis, kas gatavots no lielas zivs mugurkaula skriemeļiem, kā arī 100-150 gadu veca milzu gliemežnīca, kurā 19.gadsimtā Ainažos klausījās okeāna šalkoņu. Ir senas ruma pudeles, jo rums uz kuģa bija zāles, ar ko ārstēja visas slimības, tas glabājies pie paša kapteiņa.
Vienmēr esmu domājusi, kā var uzbūvēt kuģa maketu iekšā pudelē. Izrādās, tas nav nekas sarežģīts un bijis brīvā laika kavēklis uz burinieka bezvēja laikā. Kuģi sākotnēji uzbūvēja ārpus pudeles, tad sadalīja pa detaļām tādā izmērā, lai ietu cauri pudeles kaklam. Tad visas detaļas noteiktā secībā savēra uz šņores un ar pinceti šņorītes sākumu pielīmēja pudelē. Ar pinceti detaļu pa detaļai bīdīja pudelē iekšā.
I.Erdmane rāda krāsainus karodziņus un stāsta, ka tie ir starptautiskie jūrnieku signālkarogi. 19.gadsimtā ne visi jūrnieki prata angļu valodu, tāpēc katram karogam bija sava ziņa. Piemēram, karogs ziņoja, ka cilvēks pārkritis pār bortu, cits karogs – ka uz kuģa ir saslimšanas gadījums ar lipīgām slimībām utt.
Īpašs eksponāts ir 2014.gadā izdotā sudraba 5 latu jubilejas monēta, kas veltīta Ainažu jūrskolas 150 gadiem. Interesanti, ka monētas autors ir Ivars Drulle.
Divus gadus bez algas
Nākamajā telpā tieši pretī raugās vaska figūra – pirmais jūrskolas skolotājs Kristiāns Dāls. “Valdemārs bija viņam izstāstījis savu ideju. Dāls tolaik bija izkuģojis visu pasauli, pēc tautības zviedrs. Piekritis iet uz Ainažiem. Bet neprata runāt ne latviski, ne igauniski, taču triju mēnešu laikā iemācījies latviešu valodu. Vēlāk pat tulkojis mācību grāmatas no svešvalodām. Pratis septiņas valodas. Cara valdība neatzina šādu skolu zemniekiem un naudu skolas uzturēšanai nepiešķīra. Pirmos divus gadus skola darbojās tikai ar turīgo zemnieku ziedojumiem, no kuriem algu skolotājam nevarēja samaksāt. Pa to laiku Valdemārs dzīvoja un strādāja Pēterburgā un izstrādāja ķeizariskās Krievijas jūrniecības likumu, kurā gudri un viltīgi iestrādāja tādu tēzi, ka šīs zemnieku skolas jālegalizē. Un, ja skola ir legāla, tad jāsaņem finansējums. Un tā trešajā gadā Dāls saņēma algu,” stāsta I.Erdmane.
Skola sagatavoja augstākā ranga jūrniekus: stūrmaņus, tālbraucējus stūrmaņus, kapteiņus, tālbraucējus kapteiņus. “Lai kļūtu par tālbraucēju, audzēkņiem bija jāmācās sešus gadus. Var redzēt, ka daudzos atestātos ir atzīmes 3. Dāls mīlējis teikt tā, ka uz 5 var zināt tikai Dievs, uz 4 skolotājs, tad uz 3 skolēns,” skaidro muzeja vadītāja. Jūrskolā tās pastāvēšanas laikā izglītību ieguvuši vairāk nekā 1000 tālbraucēji kapteiņi un stūrmaņi.
Būvēja tikai “malkas jančus”
Viņa stāsta, ka ainažnieki sākotnēji neprata būvēt lielus kuģus, bet būvēja “malkas jančus”, ar kuriem veda kokmateriālus, bet kuģot tālāk pāri jūrai neprata. “Kuģa būve notika jūras malā zem klajas debess. Lai korpusu no krasta dabūtu ūdenī, meistari no apaļkokiem būvēja ceļu. Kuģa laišana ūdenī bija liels notikums, mājās neviens nesēdēja. Tautā to sauca par kuģa kristībām, jo kuģim iedeva vārdu. Lai iedotu kuģim vārdu, bija tradīcija, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Īpašnieks nopērk šampanieša pudeli, iesien virvē un no visa spēka triec pret kuģa priekšgala bortu. Kad pudele plīst, tad sauc kuģa vārdu. Tolaik jūrnieki bija tikai vīrieši, tāpēc, manuprāt, kuģus nosauca savu miļo sieviešu vārdos. Bija arī miestu nosaukumi, dabas parādības, bet sieviešu vārdi dominē. Pēc tam būvēja takelāžu. Trīsmastniekus būvēja pat līdz diviem gadiem, pie viena kuģa būves strādāja ap divdesmit vīriem, viens vienīgs roku darbs ar primitīviem instrumentiem,” stāsta I.Erdmane.
Viņa stāsta, ka ar trīsmastu šoneri “Rota” tika pārburāts pāri Atlantijas okeānam un sasniegta Amerika. Kuģis bijis 42 metrus garš un 9,5 metrus plats. Komandā bijuši desmit vīri. “Bija teiciens: kuģi no koka, vīri no dzelzs – tātad bezbailīgi. Kuģi bija primitīvi aprīkoti. Uz kuģa bija kompass, sekstants, ar ko noteica kuģa atrašanās vietu pēc zvaigznēm, izgaismoja ar lukturiem, kuros dedzināja petroleju, un vēl kāda karte – tas bija viss aprīkojums. Daudzi jau nav veiksmes stāsti, daudzi tajā okeānā arī palika, tikai vēsture par to klusē. Vai jūs būtu tik drosmīgi? Padomājiet par to!” piebilst I.Erdmane.
– Pārsla Konrāde
