Pārsla Konrāde
Atraktīvs, dzīvespriecīgs, atvērts, humora pilns – tāds ir vīndaris Mārtiņš Sants, kurš saimnieko Aizputes vīna darītavā. “Man patīk improvizēt. Ja es redzu, ka pie manis sabraukuši daudz snobi, tad es uzreiz uzvelku baltāku kreklu, lai es arī būtu snobs,” smejas Mārtiņš. Un tad sākas īsts šovs!
“Mani sauc Mārtiņš un man ļoti garšo vīns. Ceru, ka mums ir kaut kas kopīgs šajā ziņā. Un vīnu es sāku taisīt diezgan sen. Tad kāds varbūt man saka: kā var būt sen, ja tu esi jauns? Un es satvīkstu druscītiņ. Bet mans tēvs taisīja vīnu, un es kā mazs puika visu laiku dabūju iet viņam palīgā. Man bija jālasa visādi augļi, ogas un tā tālāk un likās ļoti negodīgi, ka jāiet strādāt, bet garšot nedod. Un tad 13 gadu vecumā es saņēmu dūšu un tēvam prasīju, vai es arī drīkstu savu vīnu uztaisīt. Viņš teica: taisi, tikai nenāc mājās piedzēries! Nu tad es mājās arī nenācu. Un ļoti ātri sapratu – ja tev ir vīns, tev ir daudz vairāk draugu, tev ir vieglāk visādas lietas sarunāt,” stāstu iesāk Mārtiņš.
Kad viņš mācījies augstskolā, viņam ļoti paticis ceļot, bet kā studentam nekad tam nepietika naudas. “Tas bija 1.kursā, kad man ienāca galvā tāda varbūt traka ideja, varbūt līdz galam neizplānota ideja. Man gribējās Horvātijā nopeldēties – tur esot jūra, paskatījos smukas bildes. Sagrabināju pēdējos simts latus, nopirku mašīnu – nu tādu, kas, ja Polijā izjuks, tad Polijā to atstāšu. Polijā mašīna nesaplīsa, bet tiku jau līdz Vācijai, kad sākās cita problēma – man beidzās nauda, benzīns un ēdiens. Nācās sākt domāt, kā tikt tālāk. Ieraudzīju tajā ciematiņā, kur biju, ka kādas mājas pagalmā stāv vīna galds. Es prasīju saimniekam, vai varu pie viņa pastrādāt. Nedēļu pastrādāju un tiku līdz nākamajai pilsētai. Un tā man amats bija rokā – jāmeklē vīna darītavas! Un tā sāku strādāt pa vīna darītavām un dzīvot pa Eiropu. Man sanāca pastrādāt Horvātijā, Ungārijā, Austrijā, Vācijā, Itālijā diezgan daudz. Francijā gāja grūti. Skaidrā es varu runāt diezgan labi latviski. Ja es gribu runāt angliski, viena glāze vīna ir vajadzīga. Pēc divām varu runāt vāciski. Bet, lai runātu franciski, tik daudz man nav sanācis izdzert,” atkal liek visiem smieties Mārtiņš.
Viņš saka, ka viņam ļoti iepatikās šīs mazās vīna darītavas mazos ciematiņos, kur, ja tu iebrauc, saimnieks ir priecīgs un saka, lai sieva nes sieru, bet kaimiņš atnes prošuto. “Mēs sēžam, dzeram vīnu un jauki pavadām vakaru. Un tad es domāju, ka es arī gribētu tādu vīna darītaviņu. Es atradu šo veco muižu, muižas pagrabu. Pirms apmēram desmit gadiem vai vairāk, kad es te ienācu, te bija ūdens līdz potītēm, pilns ar būvgružiem, metāllūžņiem – vārdu sakot, pamests grausts. Pasaucu draugu, kurš ir būvnieks. Prasīju, cik man vajag naudas, lai es te uztaisītu mazu vīna darītavu. Viņš man saka: diezgan sarežģīts objekts – sešdesmit četri tūkstoši latu. Es saku: nē, es muižu negribu pirkt, es tikai te remontu pagrabā! Draugs saka: tā tas arī maksā. Iebāzu rokas kabatās, skatos – “divītis”. Ar to arī sāku: par vienu latu nopirku gružu maisus, par otru sāku kārtot dokumentus. Desmit reizes dabūju pa nagiem, kad ievilku elektrību, tā mācoties. Atradu vecas durvis un uztaisīju bāra leti. Sāku stādīt arvien vairāk augļu dārzu. Sākumā domāju, ka taisīšu vīnogu vīnu, bet mēs, latvieši, daudz ko no vīnogu vīna nesaprotam, mums nav tās kultūras. Kā latvietis iet veikalā vīnu pirkt? Tā – spāņu, jāņem. Bet, ja latvietim pasaka – avenes, tad: “Ā, avenes es zinu! Ir dārza avenes, meža avenes, rudens šķirnes, vēl ir dzeltenās.” Savukārt ārzemnieks, ja atbrauc no vīna valstīm, nekad nav augļu vīnu dzēris, tā viņam ir liela eksotika. Cik ir cilvēku, tik ir gaumes. Kādam garšo baltvīns, citam sarkanvīns, sausais, saldais, kungi saka, ka vislabākais vīns ir degvīns. Man vienreiz ienāca viena kundze. Es viņai prasu, kas ir viņas mīļākais. Viņa saka: nevar teikt, noslēpums. Es saku: kā noslēpums? Pēc brīža viņa man atzinās, ka tas esot – Edvīns. Tā ka gaumes mums ir dažādas,” kārtējo reizi visus sasmīdina Mārtiņš.
Viņam ļoti patīk taisīt aklās degustācijas, tāpēc mums ir jābauda vīns un jāmin, no kā tas varētu būt gatavots. Kāds jautā, kā no rabarberiem sulu dabū, uz ko Mārtiņš atbild: “Rabarberus sagriež mazos kubiciņos, ieliek saldētavā uz divām diennaktīm, un tad sula pati smuki tek ārā, jo sulu tur kopā šūnapvalks un sula, kad sasalst, izplešas.”
Īpaši stāsti ir par ārzemniekiem, kuri pieraduši, ka viss “aug” veikalā. “Kad izstāstu, ka vīnā ir mellenes, man jautā, kā tik daudz es izaudzēju. Es saku, ka tās ir meža mellenes. Viņi sāk spļaut atpakaļ vīnu. Es jautāju: kas noticis? Viņi man atbild: to taču visi zina, ka tur lapsas čurā virsū! Bet viņiem bail no trakumsērgas. Bija atbraucis vācietis un francūzis. Es viņiem stāstu angļu valodā. Vācietis grib nopirkt vīnu, viņam garšojis vīns Nr. 3, bet viņš neesot īsti sapratis, kas tam par sastāvdaļām. Es izstāstu. Viņš ātri izrauj telefonu un zvanīs ātrajai palīdzībai. Domāju – viņam alerģija. Es saku, ka tas tak pīlādzis. Viņš saka: tas tak indīgs! Stāstu, ka zviedri taisa pīlādžu liķierīti, mēs taisām pīlādžu ievārījumu. Nu tad viņš nomierinājās un teica, ka tad viņam vajagot trīs pudeles.”
Es teiktu tā – pat tad, ja jums vīns galīgi nav tuvs un jūs no tā neko nesaprotat, tik un tā ir vērts pabūt pie Mārtiņa Santa uz vīna degustāciju, jo bez vīna vēl dabūsiet lielu devu C vitamīna!
