Dzirkstele.lv
2018.gadā Lietuvas pierobežā – Bauskas novada Brunavas pagastā atjaunotā klēts ēkā tika iekārtota radošu cilvēku biedrības “Vēsturisko rekonstrukciju studija “Rokoko”” radošā telpa “Mazā muiža”.
Izstāžu zālē apskatei izvietota vēsturiski precīzi atdarinātu 18.gs. otrās puses – 19.gs. beigu tērpu un aksesuāru kolekcija. “Mūsu redzeslokā ir vēsturisko tērpu šūšana, un attiecīgi, lai tērpus sašūtu, tad tā tēma ir jāizpēta pietiekami detalizēti,” saka biedrības pārstāve un vēsturisko tērpu meistare Elīna Kuzņecova.
Galvenā ekskursiju vadīšanas vieta ir Rundāles pils, tāpēc arī biedrības darinātie tērpi, kurus var apskatīt “Mazajā muižā”, arī lielā mērā ir uz Rundāles laikmetu orientēti. “Tātad rokoko stils, par ko liecina arī mūsu biedrības nosaukums. Vispār šis laikmets nav ļoti plaši izplatīts Latvijas piļu un muižu kontekstā. Faktiski Rundāle ir vienīgais tāds spilgts rokoko laikmeta paraugs, tieši runājot par interjeru un tā laika apdari. Mēs jau darbojamies kādus 20 gadus noteikti. 2000.gadu sākumā mums ienāca lūgums no ārzemju grupas, ka vēlētos, lai gidi Rundālē sagaida tā laika tērpos. Un tad mēs pievērsāmies šo tērpu tēmai,” stāsta Elīna.
Tērpi tapuši 15 gadu laikā
“Mazajā muižā” redzami tērpi, kas tapuši aptuveni 15 gadu laikā. “Sākotnējie tērpi varbūt ir mazāk vēsturiski akurāti, protams, iemaņas un zināšanas ar laiku attīstās. Kvalitatīvāki ir nākamie tērpi. Ja jūs būtu hercoga ielūgti viesi uz balli Rundāles pilī, tad jums būtu šādi jāizskatās pie nosacījuma, ka jūs esat dzimuši aristokrātu ģimenē un esat viesu sarakstā. Protams, tas bija ļoti šauras sabiedrības daļas dzīvesveids. Tolaik visa šūšana un izšūšana notiek ar roku, jo nav nekādu šujamo mašīnu. Mēs gan, protams, grēkojam – izmantojam neredzamajām vīlēm šujmašīnas. Vēl jo vairāk – mēs izmantojam izšujamo mašīnu izšuvumu darināšanai, jo vienkārši tas ir ļoti laikietilpīgs process. Arī izmantojot šujmašīnu, vīriešu tērpa komplektam jāparedz kādi divi mēneši,” saka Elīna.
Rundāle savā laikā bijusi tāds eiropeiskais paraugs, tāpēc arī biedrība orientējas uz tādu vispārējo eiropeisko modi. Francija tolaik bijusi liela modes noteicēja. “Un arī jūs franču modi redzat. Rokoko laikmeta dāmu tērpam ir specifiska svārku forma – tie ir kupli, bet tikai uz sāniem. Tad, protams, ļoti bagāta apdare kleitām, dāmām bija visādi krokojumi, rišas un visdažādākie risinājumi, ko mēs izpētām un realizējam. Kungiem savulaik pienācās viss greznais izšuvums – viņiem bija ļoti grezni izšūtas žaketes un vestes, gari svārki, bet – pusgaras bikses. Vīrieši valkā zīda zeķes tāpat kā dāmas. Vispār ir ļoti daudz universālu elementu vīriešu un sieviešu garderobē. Kungam ir mežģīne uz krekla piedurknēm un žabo. Un tāpat arī kosmētika ir ļoti līdzīga. Baltas sejas tiek pūderētas un sārti vaigi sārtoti. Atšķirība ir tajā, ka dāmām ir frizūras izveidotas uz galvas, protams, liek papildus dabīgajiem matiem vēl šķipsnas, kuras tiek veidotas visdažādākajās lokās un apjomos, kā to prasa mode. Un arī dekorēja pienācīgi. Nav pilnīgi nekādu ierobežojumu fantāzijai, ko tur iestiprina tajā frizūrā. Bet kungiem ir vienkārši parūkas. Gan dāmu frizūras, gan kungu parūkas tiek pūderētas, tāpēc arī ģērbšanās process ir ilgstošs, sarežģīts, laikietilpīgs. Tāpēc vienmēr ģērbistaba jeb buduārs ir tāda īpaši grezna telpa, jo tur pavada lielu laiku. Frizūras nopūderēšana ir pēdējais etaps. Tad apsedz gan apģērbu, gan pieliek sejai priekšā masku un ar pūderi nober vai nopūš frizūru,” stāsta Elīna.
Sievietes saspiestas korsetē
Dāmas ļoti ilgu laiku bijušas spiestas pakļauties modes untumiem un saspiestas korsetē. Rokoko laikmetā korsete ir saplacinoša, pilnīgi trīsstūra formu izveido un saplacina sievieti, pataisot slaidu vidukli. Elīna stāsta, ka svārku formu veido stīpu konstrukcija, ko franču valodā sauc par panjē. “Tulkojumā no franču valodas panjē ir grozs. 18.gs. korsešu stiprināšanai izmanto vaļa zobus. Tas ir tāds kā skrimslis, nav gluži kauls, bet ir lokans. Tāds materiāls tobrīd ir pieejams, jo visādi metāliski izstrādājumi parādās tikai 19.gs. vidū. Apakškrekls ir visam apakšā, lai saudzētu ādu no beršanās. Tad nāk vēl virsējie svārki, lai nolīdzinātu korsetes ribas. Ir vismaz četras kārtas. Vēl uz vidukļa tiek piestiprinātas atsevišķas kabatas. Tas ir tāds universāls elements – alternatīva rokassomiņai. Rokassomiņa mūsdienu izpratnē ieviešas apritē tikai 19.gs. Līdz tam ir pietiekami kupli svārki, kur visu var paslēpt,” saka Elīna.
Protams, tas viss ir balles apģērbs, bet mājas tērpi ir vienkāršāki, bez korsetes, kungiem omulīgi halāti – banjani, ko šuva no Ķīnas zīda vai Indijas kokvilnas. “Franču silueta rokoko stila kleitām ir izvirzīti uz sāniem kupli gurni un apdarināti ar rišām un volāniem. Dāmas kleita sastāv no trīs daļām. Pa virsu ir redzamie apakšsvārki, tad kleita un stomakers – korsetes redzamā daļa. No 18.gs. vidus līdz tā beigām franču kleitu vilka tikai izejamos gadījumos, bet ikdienā ieviešas angļu kleitas. Siluets vairs nav tik kupls, sāni noapaļoti. Dāmas bija noskatījušās no kalponēm, ka viņas apjomam apsien mēness veida spilventiņu. Angļu siluets 18.gs. beigās ir lielā cieņā. Spilventiņš tulkojumā no angļu valodas saucas – “mākslīgais dibens”,” stāsta Elīna.
Interesanti, ka angļu kleitai vajag vismaz 5 m auduma, bet franču kleitai – 7 m. Aizvien biežāk dāmu kleitās ienāk izšuvums, kas iepriekš bija vīriešu apģērbā. “Angļu kleitas ar laiku transformējas, zaudē savus apakšsvārkus, vidukļa līnija sāk virzīties uz augšu. 18.gs. beigās tuvojas neoklasicisms, kleitas kļūst mazāk kuplas, mode kļūst vienkāršāka un kardināli izmainās. Dāmas līdzinās grieķu, romiešu skulptūrām. Savukārt 19.gs. vidū atgriežas ļoti kuplas kleitas un korsetes, bet 19.gs. beigās atkal tērpi kļūst vienkāršāki – iestājas jūgendstils,” saka Elīna.
- Pārsla Konrāde
