Madonas novads: Gleznas ar savu stāstu

Druvienas Latviskās dzīvesziņas centra vestibilā šobrīd skatāma mākslinieka Agra Sāra gleznu izstāde “Kādas dzintara tautas hronika”. Man bija iespēja apmeklēt mākslinieku viņa mājās Madonas novadā, Aronas pagastā, Kusā, kur viņš saimniecības ēkā novietojis apmēram tūkstoš savas gleznas. Protams, visas gleznas nav iespējams aplūkot, bet māksliniekam par katru gleznu ir savs stāsts.

A.Sārs stāsta, ka pie viņa mājās redzams pa druskai no visa, ko viņš apmēram dara, ir redzamas gleznas no dažādiem laikiem, un piebilst: “Ja laiks būtu labs, es būtu varējis izlikt ekspozīciju pagalmā, kā es to daru.” Mēs varam aplūkot gleznas, kuras bijušas izstādītas, bet mākslinieks nav gribējis no tām šķirties kaut kādu iemeslu dēļ, tāpēc tās saglabājis pie sevis.

“Es esmu gadus piecdesmit jau mākslā, nu četrdesmit noteikti. Esmu arī centies apzināti mainīties, jo man tas ir bijis interesanti pašam. Tāpēc te jūs redzat dažādas pieejas. Katrai gleznais ir savs stāsts, katrai ir kāda konkrēta iecere,” stāsta A.Sārs un rāda mums dažus darbus, par kuriem ir īpašs stāsts.

Lielformāta glezna “Brīvības vējš” pieteikta izstādei “Rudens 2022. Karš ilgst gadu” Mākslinieku savienības namā Rīgā. Savukārt glezna “Lestenes mākoņi” gleznota mākslinieka mammas piemiņai. “Glezna, kura pilnīgi atšķiras, bet man bija svarīgi to uzgleznot mammas piemiņai. Viņa ir aizgājusi aizsaulē, bet viņa visu mūžu atcerējās savu brālīti, kurš 18 gadu vecumā tika iesaukts leģionā. Un viņai bija sapnis, ka tas brālis tiktu kaut kad apglabāts un ka viņam kaut kur būtu kapa plāksne. Kad tāda iespēja Lestenē radās, sākumā tur bija klajš lauks ar baltu krustu vidū un vairāk nekā.”

Pilnīgi citādāka ir glezna no sērijas par durvīm. “Tā veltīta vienam puisītim, kurš ļoti gribēja spēlēt futbolu, bet viņam bija tāda slimība, kas neļāva to darīt. Un tad viņam vāca līdzekļus ar grāmatiņas palīdzību, lai zēnam piepildītu sapni spēlēt futbolu. Un tad man lūdza, lai es izveidoju ilustrācijas tam darbam. Es tur uzgleznoju tādu sēriju ar šo motīvu – durvis. Viena no tām bildēm tika izmantota grāmatas vāka apdarei,” stāsta A.Sārs.

Glezna “Vakars Sileniekos” veltīts vietai, no kuras nākusi mākslinieka mamma. “Tā māja kādreiz ir mežam atkarota, kad viņas tēvs atgriezās no ilgiem kara gadiem. Viņi iekopa māju mežā. Tāpēc arī rāmi piemeklēju speciāli. Es pats taisu rāmjus visām gleznām, domāju par to, lai ietu kopā un veidotos kaut kāds stāsts. Tagad tā māja atkal aizaug, mežs viņu paņem atpakaļ.”

Glezna “Meitene ar baložiem” tapusi Krakovā. “Tajā burzmā mani piesaistīja, ka viena meitene sēž pilnīgi atsevišķi no visiem un ap viņu tur simtiem baložu, viņa viņus mierīgi baro. Viņu tā pasaules burzma pilnīgi neskāra nemaz. Un tad es tajā iespaidā to uzmālēju. Nu tā es varu par katru bildi stāstīt. Tā ir mana pasaule. Protams, maizes darbs tas man nav. Es esmu spiests vai tā ir mana izvēle patiesībā – esmu pedagogs visu mūžu bijis arī paralēli. Kusas pamatskola ir tā, kurā esmu savu mūžu ielicis. Esmu direktors vēl joprojām, skola nav nolikvidēta, lai gan ļoti maz bērnu.”

Glezna “Opapa mežs” ir veltījums A.Sāra sievastēvam, kurš bijis mežkopis ar visu sirdi un dvēseli. “Tie meži mani vienmēr saviļņo, kad es tur braukāju, Ugāles meži – viņos ir sena elpa jūtama, es arī to motīvu tādu izvēlējos. Samērā daudz esmu jūru gleznojis, jo sieva man ir no Kurzemes, no Ventspils. Piemēram, ir lībiešu krasts, kur es vēroju tādus senus piestātņu mietus. Man ir divas tehnikas – eļļa un akrils. Ar akvareli mazāk strādāju, kaut gan ir man daži darbi arī akvareļtehnikā.”

Kādā gleznā redzama vientuļa egle. “Šī egle ir ļoti konkrēta, stāv vientuļa, veca, tur pļavas visriņķī, bet tā egle ir viena. Viņa ir dominante tajā ainavā. Vienmēr piesaista, kad es braucu garām.”

Kad kāpjam uz otro stāvu, A.Sārs aicina pievērst uzmanību gleznai, kurā redzama apšvīkāta tāfele. “Gribu pievērst uzmanību šai bildei no skolas dzīves. Katrs skolotājs, kas ir tīrījis tāfeli, zina, kas paliek uz tāfeles. Kaut kas paliek vienmēr, nevar tāfeli notīrīt līdz galam, tie nospiedumi krājas slāņu slāņiem. Un tas ir konkrēts veltījums tēmai, kuru arī skolā māca – divu punktu perspektīva, 6.klasē pēc programmas kādreiz to darīja. Iemūžināju šo motīvu, jo tie toņi, tās švīkas, tās sirsniņas, ko bērni ķēmodamies tur atstāj, – man kā skolotājam tas vienmēr licies tā simboliski.”

Ukrainas kara klātbūtne redzama pat darbā, kurā tiek atainota Roma. “Es biju Romā kā tūrists, kad karš sākās. Un pa viesnīcas logu, vietā, kas ļoti tuvu centram, bet tā nav pat iela, tā ir pāreja starp namiem, pat tur tā kara klātbūtne bija jūtama visā tajā laikā, ko es tur pavadīju. Itālijā vispār toņi tajās vecpilsētās ir brīnišķīgi man kā gleznotājam – tās krāsu pārejas, refleksi, kā atspīdas ēkas viena otrā, vecuma pirksts – laikazobs arī ir jūtams. Tāpēc es izvēlējos šo motīvu un viņu taisu tādā ļoti dokumentālā stilā.”

Mākslinieks stāsta, ka, protams, ja darbs nav pabeigts dabā uz vietas, tad var nofotografēt un izmantot fotogrāfiju. “Tā jau mūsdienās lielākā daļa mākslinieku dara. Nav jau laika vairs tik ilgi. Tas nav paveicams tik strauji. Bet, protams, divās stundās ainavu, ne pārāk liela formāta, var uzgleznot. Tas ir tāds plenēru standarts – divas stundas apmēram. Ja cilvēkam ir mērķis, teiksim – man vajag tādu un tādu puķi, tad, ja tev puķuzirņi ir, tad es ņemu tos puķuzirņus, jo man radi dzīvo Puķuzirņu ielā, man vajag dāvāt viņiem puķuzirņus. Ļoti skaidrs mērķis,” saka mākslinieks.

– Pārsla Konrāde

+ 20