Dzirkstele.lv
Tiem, kam tuva militārā joma un kurus interesē militārā mantojuma objekti Latvijā un Igaunijā, noteikti noderēs jaunā militāro objektu karte, kurā apkopotas vairāk nekā 300 militārā mantojuma vietas Latvijā un Igaunijā. Šīs vietas liecina par notikumiem četros laika posmos: Pirmais pasaules karš/neatkarības kari (1914-1920), Otrais pasaules karš (1939-1945), nacionālo partizānu kustība – mežabrāļi (1944-1957), padomju okupācija un neatkarības atjaunošana (1945-1991). Savukārt ceļvedī apkopota informācija par 173 objektiem. Tieši pirms valsts svētkiem žurnālistiem bija iespēja aplūkot trīs no šiem objektiem, kā arī ielūkoties Latvijas Okupācijas muzejā Latviešu strēlnieku laukumā Rīgā, kur maija beigās svinīgi tiks atklāta jaunā ekspozīcija. Pasākuma devīze – “Stipri vakar, brīvi šodien”.
Ādažu pagastā aplūkojam iespaidīgo Dūņezera PSRS pazemes sakaru centru, kas šobrīd ir privātīpašums. Ejot pa meža ceļu, nekas neliecina, ka tūlīt ieraudzīsim kādu milzu būvi. Ieraugām nelielu uzkalniņu ar durvīm. Taču, nokāpjot lejā, skats ir iespaidīgs. Bunkuram ir pat divi stāvi, daudz šauru gaiteņu un mazu telpu. Gaiteņos ir tumsa, tāpēc jāspīdina lukturītis. Tikai lielajā telpā ir apgaismojums. Visu gadu tur esot nemainīga temperatūra. Objekta īpašniece stāsta, ka bunkurā ir darbojušies arī metāla meklētāji un citi vandaļi, tāpēc tas šobrīd ir tāds, kāds tas ir. Es teiktu – ļoti labi saglabājies. Īpašniecei ir doma nākotnē piedāvāt šo objektu aplūkot arī tūristiem.
Padomju laika māksla
Nākamais objekts ir Mežgarciema padomju armijas pretgaisa aizsardzības karaspēka daļa, kas atrodas Ādažu novadā Carnikavas pagastā. Padomju okupācijas gados tur bijusi slepena pilsētiņa ar pretgaisa aizsardzības bāzi, jo tā laika kartēs tāds Mežgarciems nav bijis. Tajā vietā bijis iezīmēts vai nu mežs, vai arī “pionieru nometne”. Padomju laikā Latvija bijusi ļoti militarizēta un karaspēka daļas bijušas visā Latvijā.
Šobrīd var aplūkot karabāzes teritoriju, kur īpašu uzmanību piesaista fragmenti no žoga, uz kura ir redzami padomju laikam raksturīgi zīmējumi. Uz kādas žoga daļas krievu valodā rakstīts, ka dzīves likums ir pastāvīga kaujas gatavība. Zināmā mērā tas ir aktuāli arī šobrīd. Savukārt raķešu bāzē kādā tumšā ejā saskatāmi sienas zīmējumi ar Rīgas torņiem un uzraksts krievu valodā, ka jau 40 gadus tiek sargāta Rīgas gaisa robeža.
Uz četriem stendiem izlasāma Carnikavas militārā vēsture, sākot no līvu karaspēka pulcēšanās vietas. Arī šie stendi tapuši militārā mantojuma projektā, ko līdzfinansē Eiropas Savienības Strukturālo un investīciju fondu mērķa “Eiropas teritoriālā sadarbība” Igaunijas – Latvijas pārrobežu sadarbības programma. Tiesa, divi stendi ir aizklāti, jo kādam nav paticis vārds “okupācija”, taču Carnikavas novadpētniecības centra speciālists Ivars Dimdiņš saka, ka stendi drīz tiks atjaunoti, kā arī darbs un izpēte joprojām turpinās.
Noslēpumaina teritorija
Mangaļsalas nocietinājumu teritorijā Rīgā pie Daugavas ietekas jūrā mūsu gids ir aktīvā tūrisma centra “Pargajieni.lv” vadītājs Jānis Zariņš. Viņš stāsta, ka Mangaļsalu ar katru gadu arvien vairāk ieciena tūristi, tāpēc ir izbūvēti divi stāvlaukumi, vairākas takas uz jūru, top arī audiogids. “Galvenais, kas šeit ir, ir dažāda vecuma militāras būves – sākot no aptuveni četrsimt gadu senas vēstures. Pamatā šeit var redzēt būves no cara laikiem, sākot no 1860.-1880.gadiem. Tad ir īsi pirms Pirmā pasaules kara betona būves, kas vairāk ir tā kā krasta artilērijas baterijas, kas orientējoši varētu būt 1912.gads. Un dažādas būves, kas ir tā saucamajā Latvijas laikā taisītas, Otrajā pasaules karā un šis tas no padomju laikiem. Būtībā var teikt, ka pēdējos apmēram 150 gadus pavisam noteikti šeit armija ir bijusi saimnieks un darījusi visu pa savam,” saka J.Zariņš.
Mangaļsalas nocietinājumi ir viens no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem Latvijā, tos būvējušas Latvijas, Krievijas, Vācijas armijas, kā arī padomju armija. Tie bija paredzēti Rīgas pilsētas aizsardzībai no ienaidnieka flotes. Krasta apsardzei pat bijis speciāli aprīkots bruņuvilciens, munīcijas noliktavas bijušas savienotas ar dzelzceļu. Vēl tagad mežā var saskatīt pārbrauktuves stabiņus un sliežu gulšņus, lai gan pašu sliežu, protams, vairs nav. Tāpat kā vairs nav metāla detaļu bunkuros. Kāda sūnām apaugusi un kokos ieaugusi milzīga betona plātne, izrādās, ir stacijas perons. Vēl daudzviet mežā var ieraudzīt dzeloņdrāšu žoga kaudzītes un milzīgu metāla torpēdu paliekas. Apmeklējam vairākus munīcijas bunkurus, kur uzmanīgi jāskatās zem kājām, jo vietām ir paliels “kultūrslānis”. Pie bunkuriem uzmanību piesaista gari betona stabi ar metāla konstrukciju galā. Izrādās, tie bijuši zibensnovedēji. Paši bunkuri ne ar ko īpašu neizceļas, tikai ar savu pamatīgumu.
J.Zariņš par galveno objektu šeit uzskata Latvijas armijas ierīkoto sardzes posteni – betona blokmāju. Tagad apkārt ir mežs, bet tolaik milzīgo koku nav bijis. Uzraksts uz bunkura vēsta, ka to būvējis sapieru pulks 1928.gadā.
Šobrīd Mangaļsalā ir dabas parks “Piejūra”, kas ir aizsargājama teritorija un stiepjas 40 kilometru garumā. Un vēl – Daugavas grīvas nocietinājumi ir otra nozīmīgākā sikspārņu ziemošanas vieta Latvijas teritorijā. Katru gadu notiek sikspārņu monitorings kopā ar zinātniekiem. Nocietinājumos kopā saskaitīts vidēji līdz 300 dažādu sugu sikspārņiem. J.Zariņš sola, ka mēs kādus trīs redzēsim, un tiešām viņi tur ir!
- Pārsla Konrāde
