Dzirkstele.lv
Pašā maija sākumā bija iespēja apmeklēt Siguldas novada Krimuldas pagasta “Lejaslīves”, kur Atis un Lelde Vaļļi audzē sparģeļus un ne tikai. Savā mājaslapā par sevi viņi saka, ka ir ģimenes uzņēmums, kam bites sparģeļos un medus stropos. Svaigi sparģeļi – pavasarī, gardi bišu produkti – cauru gadu, biškopības inventārs – sev un citiem.
Pagalmā mūs sagaida Atis un Lelde. Atis stāsta, ka mājas vieta ir veca. Māja nopirkta pirms 43 gadiem. “Tad bija cauri jumti, sapuvušas sienas, gāzās viss kopā. Nevienai ēkai nebija jumta. Tēvs sāka iekopt to kā vasarnīcu ģimenei, iekopa dārziņu. Dzīvojām Rīgā, bet vasaras pavadījām te. Tad lēnām sāka būvēt kā dzīvojamo māju, līdz saprata, ka māja galīgi nekāda. Tad visas sienas nomainīja, visus pamatus pa jaunu, un palika tikai otrā stāva nesošās konstrukcijas. Nu, un tad, laikam ejot, vienu ēku, otru ēku, tad jau es pieslēdzos, piebūvējām garāžu klāt, medus māju, kas no sākuma bija malkas šķūnis,” stāsta saimnieks.
Trīs nozares
Tagad ir medus māja, noliktavas, darbnīca, kur ražo biškopības inventāru. “Tur mums ir automātiskas iekārtas, pašu izgudrotas un uztaisītas, ar pneimopiedziņu, kas automātiski taisa rāmīšu detaļas. Lai biškopības rāmīti saliktu, ir speciālas detaļas. Sākām lēnām ar biškopību nodarboties un paši sākām gatavot inventāru, jo īsti nevarēja no galdniekiem labu dabūt. Uztaisa tādu mēbeli, nevis praktisku bitei un dravošanai, kur mitrums, āra apstākļi un specifiskas nianses, kas jāzina. Tā lēnām attīstījām biškopību, 70-80 saimes ir. Tā kā bija vēl zeme neizmantota, sākām sparģeļus audzēt. Tā bija trešā nozare. Tad, kad neviens vēl Latvijā neko tādu neaudzēja, sākām pētīt, kādas šķirnes vispār ir, kādus apstākļus vajag, kas aug vai neaug mālā. Pasūtījām kādas astoņas deviņas šķirnes no Vācijas, Holandes, ielikām zemē un skatījāmies, kura tad te augs. Protams, no tām visām šķirnēm kādas divas trīs palika, pārējās vienkārši izčākstēja. Nebija attiecīgais pH droši vien, atbilstoši apstākļi. Nav mums te kā Holandē smilšaini bāziskās augsnes,” stāsta Atis.
Saimniecībā gatavo bišu stropus, kāru kastes, lai varētu pārvest bites uz dravu, barotavas, kur rudenī lej sīrupu iekšā, lai piebarotu bites. “Galdnieks var uztaisīt līstes kā bildes rāmi smuku, bet tur krājas ūdens, aug sūnas. Pētīju vecus rasējumus, tur rakstīts, ka vajag 45 grādu leņķa līsti, lai ūdens tek projām, lai neaug sūnas. Tāpat jāmāk atlasīt pareizu šķiedru. Galdnieks paņem galdnieka plati, mehāniski sazāģē, safrēzē, sataisa stropu, bet viņš nepaņem to dēli, nepaskatās, kā tad viņam tā šķiedra iet, kā viņš dabā uzvedīsies. Rāmīši un biškopības inventārs ir viena lieta. Daudzi taisa uz roku, lēnām, pa vienai operācijai, tad sanāk lēni un īstenībā arī neprecīzāk bieži vien sanāk. Ja vienā piegājienā taisa robiņus, konstants izmērs sanāk,” Atis stāsta par savu darbnīcu.
Jutīgie asniņi
Savukārt Lelde dalās sparģeļu audzēšanas pieredzē. “Saknītes ir tā kā tādi astoņkāji ar garām spuriņām. Tad viņas liek iekšā vagā, lai tās var plesties uz visām pusēm. Stāda vienu aiz otra apmēram 30-40 cm attālumā guļus. Tad 15-20 cm augsnes virsū. Pirmajā gadā, kad iestāda, tad viņiem ļaujam augt, netraucējam, neko viņiem nedarām, lai viņi tur vienkārši savā vaļā aug. Rudenī, kad pirmās salnas nokrāso dzeltenus, tad pļauj nost, iefrēzē, iemaļ zemē. Un gaida pavasari. Tā kā mēs stādām divgadīgus stādiņus, tad nākamajā pavasarī jau pirmos vienu divus asniņus var ēst. Sparģelis nav tāds īslaicīgs projekts, viņš ir lēns. Labākais ražas laiks skaitās 7.-10.gads. Sezonā viens stādiņš dod apmēram 10-15 asniņus. Viņi aug pakāpeniski. Visātrāk aug tad, kad ir ap 20 grādiem. Tad viņi to savu apēdamo garumu, kā es mērīju, sasniedz diennakts laikā. Dienā izaug ap 10-12 cm. Siltajā laikā citreiz, ja tu no rīta nenogriez, jo liekas, ka varēs vēl vakarā, varbūt vakarā būs jau pāraudzis. Agrākais, kad esam jau kaut ko griezuši, ir bijis 25.aprīlī. Bet, kad uznāk salna, viss nosalst, jo sparģeļi, kad tikko izlien no zemes, ir diezgan sala jutīgi. Citreiz priecājies, ka smuks lauks izlīdis, bet nākamajā rītā tur vairs nekā nav, jo viss ir nosalis. Kad asniņi paaugušies garāki, tad tā salna vairs tā netraucē. Esam arī likuši plēvi virsū, lai pasteidzinātu vai pasargātu, bet, līdzko pieskaras plēvei, tā pasalst. Principā ar to ražu ir tā, ka pāri nekas man nepaliek. Ja es nogriežu, tad man 24 stundu laikā viss ir projām,” stāsta Lelde.
Visideālāk ir, ja sparģeļus var ēsti, kad tie tikko no dobes nogriezti. Arī mēs nogaršojam – tiešām gardi, atgādina zaļos zirnīšus. Jo sparģelis ilgāk aug, jo dzinumi ir resnāki. “Sparģeļi ir ļoti diētiski un organismu attīroši. Ir tāds aizspriedums, ka sparģeli vajag novārīt, plaucēt. Mēs esam sapratuši, ka nevajag neko plaucēt vai vārīt. Uz pannas ātri, ātri apcep, ja vajag, bišķiņ uzpilina ūdeni, un viņi ir gatavi. Man patīk, kad tas kraukšķītis ir iekšā,” saka Lelde un piebilst, ka burciņā ūdenī sparģeļi pat vēl var izaugt. Ledusskapī tos var nedēļu uzglabāt mitrā salvetē.
– Pārsla Konrāde
