Dzirkstele.lv
Gulbeniete Ilga Vanuška zupas vārīšanai Viestura ielā katrreiz sāk gatavoties no pulksten diviem naktī. Viņa saka – citādi nevarot paspēt laikā. Jau aptuveni astoņos no rīta klāt esot samarieši, lai izvadātu zupu aprūpējamajiem. Vēlāk atnāk pa kādam, kuram izsniegta tiek zupa līdzi nešanai. Pandēmijā uz vietas cienāšanās nenotiek. I.Vanuška “Dzirkstelei” teic – šogad oktobrī apritējuši 15 gadi, kopš viņa vāra zupu un dala izsalkušajiem. Lielākoties tam viņa tērē savu pensiju. Reizēm ar produktiem atbalsta kāds labvēlis. Sieviete atzīst – varbūt gribētu mest mieru nodarbei, bet nespēj. Un ne tikai tāpēc, ka cilvēki lūdz turpināt nodarboties ar labdarību. Tas jau ir izveidojies kā dzīvesveids. Tas palīdz ikdienā nejusties vientuļai, justies vajadzīgai.
I.Vanuška stāsta – zupu vārot ne jau vienā katlā. Bet vairākos. Kopumā – apmēram 20 litrus. Un tie visi tiek izdalīti. Kā jau daudzkārt vēstīts, pie I.Vanuškas pēc zupas var taujāt katrs. Viņa nevienam neprasa uzrādīt dokumentus, kas apliecina trūcīgās personas statusu.
Gada izskaņa un arī visaukstākajās ziemas dienās
Rīgas ielā biedrība “Latvijas Sarkanais Krusts” arī dala zupu. Dienā – līdz 30 litriem. Izsniegtas tiek porcijas, uzrādot dokumentu (par trūcīgā statusu, ko atzinis novada sociālais dienests). “Cilvēki nāk pakaļ zupai,” “Dzirkstelei” saka biedrības Gulbenes komitejas izpilddirektore Biruta Kozlovska.
– Diāna Odumiņa
