Beļavas pagasta “Straumēnos” dzīvo laimīgās govis

Inese Kļaviņa: “Apkārtne ar gadiem ir palikusi tukšāka, bet es vēl turos.”

Beļavas pagasta “Straumēnos “ dzīvo Inese Kļaviņa, kura rūpējās par samērā prāvu govju saimi. Kopumā viņai ir aptuveni 30 govis, no kurām slaucamas pašlaik 12-13. “Paaudžu maiņa,” saka Inese. Pārsvarā viņas ganāmpulku veido raibās Holšteinas šķirnes govis. Inese uzsver, ka viņai ir tā saucamās laimīgās govis, jo tās dzīvo dabiskos apstākļos – vasarā ganās ārā, brīvībā, ir svaigs gaiss un svaiga zāle. Viņa pati, ieejot kūtī, ar gotiņām aprunājas un noglāsta tām galvu.

Tikt ciemos pie Ineses nav nemaz tik vienkārši. Kājām jāpārvar šobrīd aptuveni puskilometru garš neizbraucams ceļš. Savukārt pienu katru otro dienu pa šo ceļu Inese cenšas izvest ar traktoru.

“Šis ir tas “glaunais” ceļš. Un tā ir katru gadu,” saka Inese. Par to viņai sāp sirds, bet risinājuma neesot. Tas ir viņu privātais servitūta ceļš.

“Vai grūti izdzīvot laukos? Ja man būtu ceļš, es vispār daudz nesūdzētos. Protams, nav viegli, bet kam tagad viegli? Visa problēma ir ceļā. Visu laiku jārēķinās, vai varēs izvest un ievest nepieciešamo. Ir bijis, kad uz šī ceļa nogrimstam ar visu traktoru un mūs velk ārā. Ja man vēl būtu kalns ar smilti, tad varbūt vēl kaut ko, bet man ir pārsvarā māli. Visi akmeņi, kas iebērti bedrēs, pazūd. Arī valsts politika apbēdina. Atbalstu nejūt. Maksājumi – mazi. Nav pretimnākšanas. Kad palasu, kā Polijā atbalsta mazos zemniekus un kāda viņiem ir valsts politika, tad mums ar visu lielo birokrātiju… Izsludina, piemēram, projektus, bet nosacījumi ir tādi, ka labāk nemaz neiesaistīties. Reizēm pēc projekta nosacījumiem esmu nabags, citā reizē atkal par bagātu. Caur projektiem mums ir pļaujmašīna vālotāja. Un tad piecus gadus vajadzēja atskaitīties. Tagad es vairs projektos – nē. Esmu laikam par vecu tam. Papīru darīšanas nervi netur. Esmu izbaudījusi birokrātiju un attieksmi un vairs to negribu. Pirms diviem gadiem līzingā no bankas nopirkām jaunu pļaujmašīnu. Paši pļaujam, savālojam, bet presēšanai sienam, skābbarībai ņemam pakalpojumu. Protams, par pakalpojumu ir jāmaksā, bet man tā ir vienkāršāk. Kādreiz, kad bērni bija te – ir divi dēli un meita –, tad uz traktoriem bija, kas brauc un palīdz. Tagad mēs ar vīru divatā un fiziski visu nevaram. Kad saucam bērnus palīgā, protams, atskrien un palīdz. Uz ziemu govīm vajag daudz. Skābbarības divi ruļļi ir uz trim dienām. Parasti mums ir 260-265 ruļļi, kad ir laba zāle, tad sapresē arī pāri par 300 ruļļiem. Bet pēdējos divos gados ar zāli bija, kā bija. Pagājušajā gadā bija ļoti slikti. Izdega. Man vecā siena bija daudz krājumos, tad gandrīz uz tā izdzīvojām. Kūtī viss ir roku darbs – barošana, mēslu vākšana, pienu ar spaiņiem nesu uz dzesētāju. Bet vismaz nav kredītu,” stāsta Inese.

Jāsāk domāt, vai vajag

Inese ir dzimusi Rīgā, bet “Straumēnos” dzīvoja viņas vecvecāki.

“Mani uz šejieni veda, un tā esmu te uzaugusi, pieradusi pie visiem lauku darbiem. Skolā diemžēl gāju Rīgā, jo man neviens neprasīja, vai es to gribu vai negribu, bet no Rīgas vienmēr esmu gribējusi prom, jo man tur ļoti nepatika. Vecvecāku māja gan nodega, un tad paši uzcēlām. Vienīgais, kas palika, ir šķūnis. Deviņdesmitajos gados te visapkārt bija daudz govju. Esmu zootehniķe pēc aroda, skolu beidzu Smiltenē, bet visi mani gadi ir pagājuši te. Vairāk nekā gadu nostrādāju arī kolhozā. Es apprecējos 1988. gadā, un 1989. gadā bija govs kā jau visiem, bet saimniecība oficiāli ir reģistrēta 1991. gadā. Gotiņu pamazām kļuva vairāk, taču apkārtne ar gadiem ir palikusi tukšāka, bet es vēl turos. Tagad esam tādā posmā, kad jāsāk domāt, vai vajag. Turpinājuma jau nebūs, cik abi ar vīru varēsim, tik arī būs,” saka Inese.

Priekšrocība – pats sev saimnieks

Inese govis slauc divas reizes dienā. Vidēji viena govs dienā dod 25-30 litrus piena. Visu pienu viņa nodod “Rankas pienam”.

“Krējumu un sviestu es pērku, jo man nav izdevīgi sildīt un griezt krējumu. Tad ir litrs un divi – kur to likt? Visu pienu nododam, atstājam sev tik, cik paši izdzeram,” saka Inese.

Ja ir govis, darbs ir visu laiku – govis jābaro, jāslauc, jākopj neatkarīgi no laikapstākļiem vai pašsajūtas. Kā atzīst Inese, slimošanai laika nav.

“Ir, kad sadzeries zāles, lai uz to mirkli var izturēt, un dodies pie govīm. Bet ko citu darīt? Citas izvēles nav. Kādas te ir citas darba iespējas? Nekādu. Un pa šādu ceļu nekur arī nevar tikt. Bet priekšrocība te ir tāda, ka pats sev esi saimnieks. Neviens uz tevi nekliedz un nedraud atlaist,” saka Inese.

Bija arī Latvijas brūnā

Ineses govju ganāmpulku pamatā veido Holšteinas govis, kas ir populārākā piena lopu šķirne.

“Sākumā bija Latvijas brūnās gotiņas, bet holšteinietes man patīk labāk. Varbūt Latvijas brūnā ir mazprasīgāka, bet holšteinietes ražībā ir labākas. Arī ganāmpulks – raibs un ir smukāk. Ir arī trīs zilās gotiņas. Diemžēl mans ganu suns pirms diviem gadiem devās uz citiem laukiem. Govīm bija respekts no viņa. Tagad ganu suņa nav un lopi ir bezkaunīgi. Vasarā gan tā nav, bet rudens vakaros nenāk mājās. Aiziet kaut kur krūmos un jāmeklē. Ir bijis, ka arī neatrodu un govs paliek neslaukta, bet tad gan otrā rītā jau pati stāv pie vārtiem. Pa naktīm vasarā neturu ārā. Visi jau tur, bet es ne. Gadās, ka aļņi, stirnas sarauj ganu, un, ja govis naktī kaut kur aiziet, tad man jāmeklē. Bet tā es no rīta aizeju uz kūti un viņas tur ir,” saka Inese.

Es ar saviem burkāniem…

Inesei ir bioloģiskā saimniecība, un viņu sarūgtina tas, ka Latvijā bioloģiskajiem zemniekiem maksājumi ir salīdzinoši zemāki, atbalsts nav pietiekams, prasības stingras.

“Nevienam bioloģisko nevajag. Kādreiz bērniem skolā vajadzēja. Vedu savu izaudzēto uz skolu. Tagad ir iepirkumi, konkursi, un es ar saviem burkāniem… Liec, kur gribi. Skaisti jau “augšā” runā: bioloģisko produkciju vajag, bet patiesībā nevienam to nevajag. Piemēram, sivēni mums jāpērk bioloģiskie, un tas nekas, ka tie ir tikai pašu vajadzībām. Noteikumi arī nosaka, ka cūkas ar govīm nevar turēt kopā. Tagad tas ir kosmoss, cik zeme maksā! Es pirms diviem gadiem atpirku zemi no zviedriem. Skaisti skan, vai ne?! Man bija noma ar viņiem. Noma beidzās, un viņi mani nostādīja fakta priekšā – vai es izpērku zemi, vai ne, jo viņi izpārdeva zemes. Nopirku piecus hektārus par salīdzinoši normālu cenu. Bet tagad man liekas, ka zeme maksā kā Dubaijā! Man liekas, ka parastais latviešu zemnieks nemaz to nevar nopirkt,” saka Inese.

SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts

Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.

+ 3