Pie simboliskajiem 1991. gada janvāra barikāžu ugunskuriem 20. janvāra vakarā Gulbenē sildījās dažādu paaudžu pārstāvji. Norunātā tikšanās vieta bija novada bibliotēkas pagalmā. Senioriem bija sarūpēti soliņi. Jaunsargi un zemessargi stāvēja ierindā. Muzicēja dziesminiece Vita Krūmiņa.
Tieši bibliotēkai un tās darbiniekiem savulaik bija liela loma atmodas ideju rosināšanā vietējā kopienā. Ap bibliotēku un kultūras centru ir tā vieta, no kuras atbalstītāju transports devās arī uz 1991. gada janvāra barikādēm. Laika gaitā tieši bibliotēkas pagalms Gulbenē ir kļuvis par mīļu vietu, ik gadu atceroties janvāra barikāžu laiku.
Novada vadītāji – paši barikāžu dalībnieki
Piemiņas pasākumu atklāja un vadīja atvaļinātais pulkvežleitnants, Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Babris. Viņš akcentēja, ka barikādes, izmantojot nevardarbīgu pretošanos, stājoties pretī militārajam spiedienam, ļāva Latviju nosargāt kā brīvu un demokrātisku valsti.
“Lai barikāžu gars, vienotība, drosme un atbildība palīdz mums ne tikai atceres dienās, bet arī ikdienā! Tā ir vislabākā pateicība tiem, kuri toreiz – 1991. gadā – izvēlējās doties uz barikādēm,” sacīja G.Babris.
1991. gada janvāra barikāžu dalībnieks ir bijis gan viņš pats, gan novada domes priekšsēdētājs Normunds Mazūrs, kurš tolaik Zaķusalā pie televīzijas ēkas muzicēja un cilvēkos drosmes garu uzturēja, iesaistoties Donāta Veikšāna vadītajā pūtēju kvintetā kopā ar Egonu Kliesmetu, Voldemāru Ieviņu un Juri Sjomkānu.
Uzrunājot atceres pasākuma dalībniekus Gulbenē, N.Mazūrs teica: “Mēs visi, kas bijām tur, sapratām, ka tas vienkārši ir jādara.” Domes priekšsēdētājs aicināja kopā nodziedāt Latvijas valsts himnu. Tika noturēts arī klusuma brīdis, pieminot tos, kuri janvāra barikāžu laikā atdeva savas dzīvības.
Pasākumam turpinoties neformālā gaisotnē, bija iespēja cienāties ar silto ēdienu – pelēkajiem zirņiem ar speķi, klāt piedzerot karstu tēju. Cienasts bija sarūpēts no Zemessardzes lauku virtuves.
“Dzirkstele” novēroja, ka kādreizējie janvāra barikāžu dalībnieki un viņu draugi, cienājoties ar karsto tēju, risināja sarunas par piedzīvoto pirms 35 gadiem un par šodienu.
Barikādes – arī ģimeņu biogrāfijās ierakstītas
“Paskaties spogulī un vari noticēt, ka tik daudz laika jau pagājis,” sarunā ar laikrakstu jokoja jaungulbenietis Edgars Stepāns. Par barikāžu laika atmiņām viņš teica – tās neizplēnē. “Atceros visu, kuri bijām, kas tur bija. Es kopā ar toreizējās mūsu “Lauktehnikas” visiem puišiem barikāžu laikā Rīgā biju pie telegrāfa. Visu laiku mainījāmies – vieni piebrauca, citi brauca projām. Tā katru dienu,” teica E.Stepāns.
Gulbenietis Juris Ostrovs laikrakstam sacīja, ka būtu gribējis būt 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieks, taču tajā laikā atradās iesaukumā – armijas dienestā Krievijā. Toties barikāžu dalībnieks ir bijis viņa brālis Māris. “Viņš daudz ir stāstījis un joprojām stāsta par to, ko piedzīvojis janvāra barikādēs,” teica J.Ostrovs.
Aivars Puniņš no Stradu pagasta “Dzirkstelei” teica: “Barikāžu laikā es biju starp tiem, kuru postenis pie sakaru centra bija telegrāfs un telefonu centrāle. Tagad, kad uz Rīgu braucu pie ārstiem, man iznāk iet garām tai vietai. Tādos brīžos uzvirmo atmiņas, cilvēki. Mēs visi bijām vienoti savā rīcībā, vienoti savās domās. Starp mums bija arī citu tautību cilvēki, ne tikai latvieši. Uz ielas pie mums nāca klāt Rīgas tantiņas, arī krievu tautības, nesa klāt paplātes ar sviestmaizēm. Pīpētājiem bija labi – viņus cienāja ar cigaretēm. Tolaik jau cigaretes varēja nopirkt ierobežotā daudzumā – atprečojot talonus. Tantiņas bija sakrājušas cigaretes un izdāvināja barikāžu dalībniekiem. Tie rīdzinieki laikam domāja, ka mēs no laukiem esam atbraukuši un mēs viņus izglābsim. Laikam tā arī bija, ka lauki glāba pilsētu.”
Kāds ir galvenais ieguvums pēc 35 gadiem?
Izvērtējot tā laika notikumus, A. Puniņš teica: “Starp barikāžu dalībniekiem bija daudz cilvēku, par kuriem varēja teikt – nobrieduši. Tie, kuri bija izgājuši krievu armiju. Jau tur mēs daudz ko bijām redzējuši un pārcietuši tos viņu pazemojumus. Mums vairs nebija, no kā baidīties. Mums vajadzēja tikai cīnīties, lai Latvija būtu brīva. To, ka cilvēku noskaņojums būs tik vienots, iepriekš paredzēt nevarēja. Tajā laikā es strādāju Šķieneros “Lauktehnikā”. Mums jau arī uz vietas bija gan Tautas fronte, gan Interfronte. Lai aizbrauktu uz Rīgu 1991. gada janvārī, bija jāizdara liela cīņa. Glāba tas, ka “Lauktehnikas” vadītājam Vasilijam Zagoruiko atnāca ziņa no lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera. Pavēle bija visiem dot tehniku braukt uz Rīgu, un tad vairs nebija, kur sprukt. Mums uz vietas Tautas frontes nodaļa bija spēcīga, tāpēc varējām cīnīties un pretstāvēt.”
1991. gads bija laiks, kad cilvēki tikko no vienas sabiedriskās iekārtas iesoļojuši citā. A.Puniņš šajā brīdī jau bija pārliecināts Latvijas brīvvalsts patriots. Šajā sakarā viņš teica: “Bija iekšējas dusmas. Bija zināms, kā latviešiem ir gājis izsūtījumā Sibīrijā. Vienoja mūs latviešiem tuvās dziesmas. Ar tām varēja sapulcēt un vienot cilvēkus. Vai tāpat būtu tagad? Ņemot vērā Latvijas valdības attieksmi pret teritoriju, kas sākas aiz Siguldas.”
Gulbenietis atvaļinātais ģenerālmajors Juris Zeibārts “Dzirkstelei” teica: “Svarīgākais, kas ir mainījies šajos 35 gados pēc janvāra barikādēm – ir piedzimusi otrā paaudze brīvā valstī. Tagad bērni ir piedzimuši tiem, kuri paši dzimuši pirms neatkarības. Tas ir lielākais sasniegums.”
