Pēc pulksten 22.00 bērniem, kuri nav sasnieguši 16 gadu vecumu, aizliegts atrasties sabiedriskā vietā bez pilngadīgas personas, kura atbildīga par bērnu uzraudzību, klātbūtnes. To atgādina Gulbenes novada pašvaldības policija.
Pašvaldības policijas priekšnieks Mārtiņš Didrihsons-Linards “Dzirkstelei” stāsta, ka bērni palaikam pilsētā klaiņo vēlās vakarā stundās, īpaši tas novērots tad, kad notiek lielāki pasākumi pilsētā. Bērni arī mēdz sastrādāt nedarbus – mētā sniega pikas pa logiem, kaut kur kaut ko uzkrāso. Ir grupas, kurās vairāki nepilngadīgie mēdz līst iekšā pamestās ēkās, tā arī apdraudot paši sevi.
“Ir vairākas ģimenes, kuras mēs arī zinām, kur nepieskata bērnu un arī neaizdomājas par to. Bet bērni ir jāpieskata!” norāda M.Didrihsons-Linards un turpina, ka ir bijuši gadījumi, kad pašvaldības policijas darbinieki nepilngadīgos aizved mājās pie ģimenes. Tāpat mēdz būt gadījumi, kad pašvaldības policija saņem izsaukumu, ka mazi bērni, proti, tie, kas vēl nav sasnieguši 7 gadu vecumu, ir ārā vieni, piemēram, daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Meklējot vecākus, parasti tiek saņemtas atrunas no vecākiem: esam pie loga un redzam savu bērnu.
M.Didrihsons-Linards stāsta, ka joprojām nepilngadīgajiem aktuāla arī smēķēšana un alkohola lietošana. “Smēķē nepārtraukti, tikai pieķert viņus ir grūti, jo mašīnu viņi zina. Dažreiz aizbraucam uz Gulbīti, un, kad tur pieķeram, tad viņi maina dislokācijas vietu. Kad skolas vadība mums ziņo, kur viņi smēķē, viņi jau mūs pa gabalu redz. Pilsētā Spārītes parkā kāds vienmēr stāv sardzē un skatās, pa kuru pusi nāk iekšā policisti, un tad maina savu vietu. Ir arī vecāki, kuri pasaka, ka zina, ka viņu bērns smēķē. Tad ir kaut ko grūti izdarīt, ja to atļauj vecāki,” stāsta M.Didrihsons-Linards.
Kopumā sabiedriskās kārtības ziņā šobrīd ir mierīgi. Savukārt, kad gar ceļu malām bija sniega vaļņi, auto bieži sabrauca dzīvniekus. “Saldētava ir pilna. Tagad organizēsim dzīvnieku aizvešanu likumā noteiktajā kārtībā. Bija gadījums, kad nobrauca sunīti, braucot uz Jaungulbenes pusi, bet darbinieki atrada šī suņuka saimniekus, kuri bija pateicīgi, jo tas bija ģimenes mīlulis. Ir gadījumi, kad mirušais dzīvnieks jau ir saldētavā, bet saimnieks ir uzzinājis, atnāk un ierauga savu kaķi, ar asarām acīs paņem un apglabā. Ja saimnieku nav vai viņi neatrodas, aptuveni reizi pusgadā organizējam dzīvnieku aizvešanu uz utilizāciju,” stāsta M.Didrihsons-Linards.
– Inita Savicka
