Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja Oranžērijas fasādes sakārtošanu plāno pabeigt vēl līdz ziemai (5)

Turpinās Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja mājvietas – valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa, Vecgulbenes muižas oranžērijas ēkas – renovācijas darbi.

17. oktobrī “Dzirkstele” novēroja, ka tiek veidota piebrauktuve pie cokolstāva. “Darām visu, lai fasādes darbi līdz ziemai būtu pabeigti. Ziemā paliks iekšdarbu veikšana,” laikrakstam teica būvdarbu vadītājs Sandis Brekte.

Muzeja ēkas renovācijas darbus veic Alsviķu SIA “Ozolmājas”, ar kuru pašvaldība parakstīja līgumu 19. martā. Līgumcena ir 1 073 122,87 eiro bez PVN – liecina Iepirkumu uzraudzības biroja publiskotā informācija. Darbi ir jāveic 12 mēnešu laikā no līguma parakstīšanas brīža. Darbi tiek veikti ar Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansiālo atbalstu 900 000 eiro. Pārējo finansējumu nodrošina pašvaldība. Renovācijas darbu mērķis ir uzlabot oranžērijas ēkas energoefektivitāti.

Oranžērija celta speciāli Marisai

Vecgulbenes muižas oranžērija jeb ziemas siltumnīca ir celta 19. gadsimta vidū pēc barona Johana Gotlība Heinriha fon Volfa pasūtījuma savai sievai Marisai (Marijai). Tajā audzēti eksotiski augi. Pirmā pasaules kara laikā ēka cieta, tādēļ to 20. gadsimta 20. gados pārbūvēja miertiesas vajadzībām. Pēc Otrā pasaules kara tur izvietoja Padomju armijas daļu, oranžērijā bija ēdnīca un karavīru kazarmas. Pēc neatkarības atjaunošanas 20. gadsimta 90. gados šeit notika remontdarbi, bet kopš 2001. gada šeit atrodas muzeja izstāžu zāles, krājums un darba telpas.

Kamēr turpinās muzeja galvenās ēkas renovācija, muzeja krājumi ir pārceļojuši turpat netālu
– uz pašvaldībai piederošajām telpām Klēts ielā 6. “Dzirkstele” ielūkojās telpā, kur kopā ar citām vērtībām glabājas arī jaunieguvums – Gulbenē reiz valdījušās baroneses Marisas fon Volfas (dzimušas fon Etingenas, 1857-1883) marmorā kaltais krūšutēls. Tas pagājušajā gadā ir iegūts ar Valsts kultūrkapitāla fonda 7500 eiro atbalstu. Krūšutēls tiks iekļauts Vecgulbenes muižai veltītā ekspozīcijā pēc muzeja Oranžērijas renovācijas pabeigšanas.

Marisas krūšutēlu par savu iemīļotāko muzeja jaunieguvumu dēvē Alīna Kirijenko, kura vada krājuma nodaļu muzejā. Gadā krājums muzejā tiek papildināti vidēji ar 400 vienībām. Šobrīd muzeja krājums sastāv no 62 075 vienībām.

Krūšutēla autors – igauņu tēlnieks

Zināms, ka Marisas krūšutēls ir darināts Romā 1881. gadā. Tā autors ir tolaik (1873-1890) Romā strādājošais igauņu tēlnieks Augusts Veicenbergs (1837–1921), kurš ir igauņu nacionālās tēlniecības skolas pamatlicējs.

Gulbene un gulbenieši par savu īpašo mīlas leģendu uzskata baronu Volfu pāra – Marisas un Johana Gotlība Heinriha – kopdzīves stāstu. Viņi apprecējās 1875. gada 30. septembrī, kad baronam bija 32 gadi, bet Marisa tikko sasniedza 18 gadu vecumu, viņas dzimšanas diena bija 5. septembrī. Viņas izredzētais bija Vecgulbenes muižas īpašnieks (1843–1897). Laulātais draugs Marisu tik ļoti mīlējis, ka kādā dzimšanas dienā uzdāvinājis viņai Vecgulbenes muižas Sarkano pili.

Barons turpinājis arī vectēva iesākto apkārtnes labiekārtošanu, veidojot Emzes parku. Nosaukuma izcelšanās saistīta ar Marisu. Vairākus simtus hektāru lielā parka malā barons licis izrakt dīķi lielā M burta veidā. Vāciski – M-See (M-ezers), latviskojot iznāca Emze.

Taču Marisa saslimusi ar tolaik neārstējamo diloni. Lai gan barons sagādāja vislabāko ārstēšanu, 1883. gada 20. martā Marisa Romā, kur viņa ārstējās, nomira 26 gadu vecumā.

Abu kopdzīve ilga tikai septiņarpus gadus. Barons vairāk neapprecējās. Gribēdams iemūžināt sievas piemiņu, viņš lika izrakt vēl divus dīķus. Viens nosaukts par Asaru dīķi, jo tā centrā uzbēra saliņu asaras formā. Šis dīķis atrodas gandrīz tieši aiz ģimnāzijas ēkas. Otrs dīķis tika nosaukts par Svēto ezeru.