Inita Savicka
Gulbenietes Ilgas Vanuškas privātās zupas virtuves darbība joprojām gūst vietējās sabiedrības atbalstu. Ilga ir priecīga un ar “Dzirksteles” starpniecību saka lielu paldies Gulbenes novada vidusskolas jaunāko klašu skolēniem, kuri kopā ar vecākiem bija sarūpējuši daudzveidīgus produktus Gulbenes zupas virtuvei.
“Kartupeļi, burkāni, kāposti, ķirbji – esmu tik priecīga! Tas ir liels atbalsts. Viss vajadzīgs zupiņai. Bija arī ievārījumi. Tos dodu tālāk tantiņām. Vārīšu arī ķirbjus. Likšu burciņās un arī došu līdzi cilvēkiem. Bērni ieradās pie manis, biju sagatavojusi viņiem cienastu,” “Dzirkstelei” stāsta Ilga.
Viņa ir pateicīga visiem, kas palīdz. Ir, kas atved malku, kāds cits – produktus.
“Varbūt šis ir pēdējais gads, kad darbojas zupas virtuve. Man pašai jau ir diezgan daudz gadu, un zupas virtuve darbojas jau 17.gadu. Vajadzētu atpūsties, bet tajā pašā laikā žēl cilvēku, kuri nāk pēc siltās zupas. Viņi pie tā ir pieraduši. Kopumā zupu vāru aptuveni 60 cilvēkiem. Man tas nav grūti, bet izejvielu gan vajag daudz. Katru dienu vāru citādāku zupu. Uz zupas virtuvi nāk salīdzinoši maz – kādi desmit, vienpadsmit cilvēki. Vairāk ir to, kam pievedam klāt. Aptuveni piecus, sešus gadus sadarbojos ar samariešiem. Viņi arī ved saviem klientiem zupu. Zupu vāru katru darbdienu, un darbs man sākas jau pulksten divos naktī. Man ir arī palīdze, ar kuru kopā strādājam,” stāsta Ilga.
Viņa saka, ka visvairāk nepieciešami ir kartupeļi un, ja kāds var ziedot, viņa būtu pateicīga. “Kartupelis jau ir pats galvenais. Ja nav kartupeļu, tad īsti nesanāk ne zupa, ne otrais ēdiens. Es jau vienu laiku kartupeļus priekš zupas virtuves pirku veikalā,” saka Ilga.
Kāpēc naktī? Ja sāc 7,tad laika pietiek. Tikai iepriekšējā dienā pēs sadales jāsamizo un jāpagriež kartupeļus, burkānus. Sīpolus var cept no rīta. Atkarībā kāda zupa. Var jau vārīt arī biezputras. To pašu auzeni, zirņu un tt… Lai tie paši, kas nāk pēc ēdamā,atnes no savām pakām produktus, nevis atdod par alus pudeli. Esmu redzējusi savām acīm. Tad gan nospļāvos!!! Un cik daudz daudzbērnu ģimenes saka,,ka nav kur likt tik daudz ….. Sliņķi jūs esat,vairāk nekas. Tad,kad vajag kādu palīdzēt, gaidi. Būtu priecājušies. Es pat piedāvāju sezonas laikā vienam pazīstamam pārim padzīvot pie manis un pastrādāt ārā darbus. Piedāvāju visu par brīvu. Pati biju pēc operācijas. Kā saki— strādā,3 reizes paēd. Domājat, ka nāca???
Varbūt, kundzīt, nevajag pārvērtēt savus spēkus? Vēl tikai jādomā,vai tie cilvēki Jūs atcerēsies par visām pūlēm, ko esat pielikusi. Zinu dāmu,kas tur iet gadiem. Cik darbu nav piedāvāts…. Bet izdevīgāk ir būt trūcīgam, jo pašvaldība visu samaksā par dzīvokli . Tāpat audzināja arī meitu. Kad vecmamma nomira, tad abas kā pie sasistas siles. Neviens darbs nebija labs…. un tā visu baltu mūžu.
Atbalstāmi ir tas, ka tur rūpi par nespējīgiem senioriem. Bet darbspējīgie alkaši gan varētu paši par sevi parūpēties, nevis parazitēt uz citu rēķina.