Iemidzinātais brūnais lācis cietis no kuņģa čūlas nepiemērotas barības dēļ

Veterinārārstu veiktā sekcija liecina, ka brūnais lācis, kas tika iemidzināts, lai novērstu sabiedrības apdraudējumu, sirga ar kuņģa čūlu un tam bija iekaisis zarnu trakts. Par to informē Dabas aizsardzības pārvaldes Komunikācijas un dabas izglītības nodaļas vadītāja Elīna Ezeriņa.

Šādas slimības pakļauj dzīvnieku ilgstošām mocībām un lēnai nāvei. Pēc kuņģa satura redzams, ka pēdējā laikā tā barību veidojuši lācim nepiemēroti produkti, tostarp cigarešu izsmēķi un čaumalas. Diemžēl kuņģī bija iestrēdzis arī plastmasas iepirkumu maiss.

“Autobusu pieturās lauku apvidos nereti vērojam garām braucēju atstātus maisiņus ar visa veida, tajā skaitā, pārtikas atkritumiem. Neviens neaizdomājas, ka patiesībā ceļmalā tiek noliktas dzīvnieku lamatas. Ne lācis, ne kāds cits dzīvnieks neizlobīs salipušu karameli vai sakusušu šokolādes konfekti, vai citu iepakotu pārtikas produktu vai tā pielipušās atliekas no tikpat apetītlīgi smaržojoša plastmasas iepakojuma. Nonākot dzīvnieka kuņģī, šī plastmasā “ieslodzītā” pārtika nevis sagremojas, bet rūgst, izdalot kaitīgas gāzes un skābes. Uzpūtušies plastmasas burbuļi var neatgriezeniski nosprostot zarnas,” situāciju komentē Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns.

Pēc sekcijas veikšanas lācis nogādās uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju, kur speciālisti tālāk lems par tā ādas vai skeleta izmantošanu sabiedrības izglītošanas nolūkā par Latvijas savvaļā mītošajiem lielajiem plēsējiem un nemedījamajām sugām.

Lai risinātu šo Latvijā līdz šim unikālo situāciju, Dabas aizsardzības pārvalde jau pagājušā gada rudenī, sastopoties pirmo reizi ar diviem brūnajiem lāčiem ar savai sugai netipisku uzvedību, izveidoja starpresoru darba grupu, iesaistot vadošos speciālistus no dažādām iestādēm – gan valsts, gan privātām. Papildus tam darba grupa vērstās pie līdzīgām iestādēm ārpus Latvijas un apkopoja informāciju gan par Igaunijas, gan Vācijas, gan Krievijas un Kanādas pieredzi. Balstoties uz iegūto informāciju par līdzīgu situāciju iespējamajiem risinājumiem, jau rudenī tika izstrādāts rīcības plāns ar alternatīvajiem risinājumiem – aizbiedēšana, izšķiršana, izvietošana nebrīvē, likvidēšana.

Rudenī tika īstenota gan aizbiedēšana, gan izšķiršana (divas reizes). Aizbiedēšana uz šiem lāčiem neiedarbojās, jo to instinkts meklēt pārtiku pie cilvēkiem bija pārlieku spēcīgs. Savukārt izšķiršana sekmējās tikai ar otro piegājienu.

Lāču izvietošana nebrīvē Līgatnes dabas takās vai Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā nebija iespējama, jo nevienā no minētajām iestādēm nav brīvu voljeru jaunu lāču uzņemšanai. Lāči izteikti sargā savu teritoriju, tāpēc tos nedrīkst laist voljērā pie citiem lāčiem. Šāda tikšanās beigtos kādam traģiski. Veicot detalizētus aprēķinus, lācim nepieciešamā voljera izbūve, ietverot visas drošības un labturības prasības, izmaksātu apmēram 0,5 milj. EUR, turklāt klāt nāktu arī lāča uzturēšanas – ēdināšana, veterinārija, dzīvnieku kopēja darbi u.c. – izmaksas 30 gadu garumā.

Līdztekus dažādu iespējamo risinājumu analizēšanai darba grupa vērsās arī starptautiskajā zooloģisko dārzu tīklā par vēlmi uzņemt šos lāčus kādā no citu valstu zooloģiskajiem dārziem. Taču savvaļas dzīvniekus zooloģiskie dārzi nevēlas uzņemt, tie dod priekšroku jau nebrīvē dzimušajiem dzīvniekiem. Un nebrīvē dzimušu brūno lāču zoodārzos ir pietiekami daudz. Turklāt Eiropas zoodārzos vairs nav kapacitātes, jo šobrīd visās iespējamajās vietās tiek uzņemti evakuētie Ukrainas zoodārzu dzīvnieki.

Savukārt savvaļas dzīvnieku parki, piemēram, “Alternative Bärenpark Worbis gGmbH”, atsakās uzņemt savvaļas dzīvniekus ar izmainītu (neadekvātu) uzvedību. Šādos parkos nonāk tikai lāči ar savvaļas sugai atbilstošu uzvedību.

Lāči var nostaigāt lielus gabalus, tiem ir plašas teritorijas. Dzīvniekiem pilsonības nav, un tie brīvi staigā no vienas valsts uz citu – ir viena kopējā Baltijas populācija un Latvijas lāči ir daļa no tās. Tēviņu individuālās teritorijas variē robežās no 500 līdz 1300 km², bet atsevišķos gadījumos var pārsniegt pat 4000 km². Mātīšu teritorijas ir mazākas – no 130 līdz 780 km². Līdz ar to Latvijā arī nav iespējams pārvietot piebarotus lāčus uz teritorijām, kur tie nekad vairs netraucēs nevienu saimniecību. Aizvesti tālu prom no cilvēku mītnēm, tie tik un tā meklēs ceļu atpakaļ, lai tiku pie cilvēku sarūpētas barības.