Gulbenes novada iedzīvotāja Irēna Jasmane uztic “Dzirkstelei” savu sāpi: “Visu apēd ūdensžurkas. Kā cīnīties ar tām? Esmu gatava pat ugunsmetēju ielaist alā! Man bija tik skaists dārzs! Bet tagad aizbrauc uz to un redzi, ka dārzs pagalam. Ūdensžurkas – tā ir liela problēma un sāpe, un ne tikai man.”
“Dzirkstelei” atbild Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš: “Ūdensžurkas iznīdēt vai atbaidīt diezin vai ir iespējams. Var jau kādu noķert kurmju slazdos vai izlikt mājas pelēm un žurkām paredzēto indi, bet, ja vieta ir labvēlīga un grauzējiem iepatikusies, vietā nāks citas. Ūdensžurku skaitu ievērojami samazina Amerikas ūdeles, seski, ūdri, lapsas, un tās labprāt medī arī mājas kaķi un suņi, vairāk gan izklaides nolūkos. Augsnē tās nerokas tik dziļi kā kurmji, kā arī nerāpjas kā klaidoņpeles vai pelēkās žurkas, tādēļ grāvju un dīķu tuvumā esošus mazdārziņus var aizsargāt ar pietiekami smalku metāla sietu, kas ierakts apmēram pusmetra dziļumā zemē un augstumā var nepārsniegt metru.”
