Lejasciema centrā vairs nav Annai Saksei veltītā pieminekļa

Maija Kūle: “Padomju laika ideoloģijas pārstāvei veltītais piemineklis, par kuru nemaz nav cilvēciski labu atsauksmju, bija nolikts nepiemērotā vietā.”

Annas Sakses piemineklis tika demontēts 26.septembrī. Pagaidām tas atrodas Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centra pagalmā.

Par to “Dzirksteli” informē centra vadītāja Dana Puidze. Par šo faktu uzzinājām tikai tad, kad bija jau publicēts raksts 8.novembra “Dzirkstelē”, kurā rakstījām par atkārtotu aicinājumu no “Publiskās atmiņas centra” pašvaldībai atteikties no Annas Sakses un Partizānu ielas nosaukumiem, tāpēc pieraksts pie bildes nebija pareizs. Taču jāuzsver, ka Sakses pieminekļa demontāža notikusi klusi, par to nebija publiskas informācijas ne pašvaldības oficiālajās vietnēs, ne sociālo tīklu profilos.

Lejasciema bibliotēkā “Dzirkstele” noskaidroja, ka vietējās kopienas pārstāvjiem bijušas sarunas un diskusijas, ka piemineklis būtu jādemontē. Lejasciemiete, Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietniece Guna Švika arī laikrakstam atzīst, ka vietējie ir sprieduši, ko darīt ar šo pieminekli jau pirms aicinājuma pārsaukt ielas un demontēt pieminekļus.

“Diskusijas ir bijušas, un tās ir jau bijušas ilglaicīgas. Šis piemineklis nebija estētisks,” saka G.Švika. Pagaidām šis piemineklis tiks atstāts Lejasciema kultūrvēsturiskā mantojuma un tradīciju centra pagalmā. “Tā jau vēsture ir. Nav plānots to pārvietot kur citur,” saka G.Švika.

Tikai vienā vietā – kapsētā
“Publiskās atmiņas centra” valdes priekšsēdētājs, vēsturnieks Kārlis Kangeris “Dzirkstelei” uzsver, ka ir jāvadās pēc Latvijas Republikas Satversmē ietvertā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma kā juridiskas normas, kuras mērķis ir demokrātijas spēja aizstāvēt sevi.

“Komunistiskā totalitārā režīma vadītāju piemiņas objekti demokrātiskā valstī publiskajā ārtelpā var atrasties tikai vienā vietā – kapsētā pie attiecīgās personas mirstīgo atlieku mūžīgās atdusas vietas, ja tam piekrīt aizgājēja tuvinieki, un ja tas neposta kapu vēsturisko ansambli,” norāda K.Kangeris.

Viņš atkārtoti norāda uz Annas Sakses pretrunīgo biogrāfiju. “Jau 1932.gada 25.novembrī Anna Sakss salaulājās ar PSRS sūtniecības referentu Edgaru Abzalonu. Neatkarīgā Latvijā Abzalone slepeni strādāja Staļina Komunistiskās internacionāles Sarkanās palīdzības labā, ar to lepojoties PSRS okupācijas laikā iznākušajās funkcionāres biogrāfijās. Sarkanā palīdzība bija nelegāla organizācija, kas sniedza politisku un juridisku palīdzību ieslodzījumā esošiem staļinistu spiegiem un diversantiem. Pat PSRS okupācijas laika periodikā publiski tika atspoguļots, kā Abzalone vākusi informāciju tieslietu institūcijās šīs organizācijas labā. Abzalones darbība 1940.gada okupācijas īstenošanā ir vispārzināms fakts, viņa bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas orgāna nodaļas vadītāja, lai arī it kā nebija formāla partijas biedre. Vispārzināms, ka Abzalone ieņēma tikpat augstu amatu PSRS hierarhijā, kā LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks vai Baltijas kara apgabala priekšnieks, maršals Ovaness Bagramjans. Varbūt vissvarīgākais šobrīd būtu atklāti pateikt, ka Abzalone šo izcili augsto vietu staļinisma hierarhijā ieguva daļēji ne tikai vīra, bet arī brāļa dēļ, jo Annas brālis Aleksandrs Sakss vadīja Latvijas prettiesisko inkorporāciju PSRS un LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča darbību tādā izpratnē, ka bija okupācijas “galvenais ierēdnis” jau no 1940.gada. Apstākļi, ka Abzalone devās uz kapitālistiskajām ārvalstīm kā Zviedrijas Karalisti un Austrijas Republiku Staļina represiju laikā, lai darbotos PSRS Valsts drošības komitejas piesegorganizācijās kā PSRS Miera aizstāvēšanas komitejā no 1950. gada līdz 1958.gadam, turklāt 1950.gadā I Vispasaules miera piekritēju kongresa laikā Polijā bija Vispasaules Miera padomes dibinātāja, daiļrunīgi raksturo faktu, ka šīs okupācijas varas funkcionāres ietekme, iespējams, bija lielāka nekā citām nedaudzajām sievietēm, kas atradās PSRS okupācijas vietvalžu komunistu varas kāpņu augšgalā Latvijas teritorijā,” secina K.Kangeris.

Liela galva un maza, necila plāksnīte
Profesore, latviešu filozofe, pasaulē pazīstama zinātniece, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe un novadniece Maija Kūle “Dzirkstelei” stāsta, ka par Annas Sakses pieminekli Lejasciemā viņa jau februārī vērsusies pie Gulbenes novada pašvaldības, informējot, ka tam nav vietas pie Zentas Mauriņas, kas cietusi no padomju represijām, mājas.

“Esmu lejasciemiete. Esmu beigusi tur skolu. Tas ir mans ciems. Februārī uzrakstīju Gulbenes novada pašvaldībai vēstuli, ka Zinātņu akadēmijā Rīgā bija diskusija par padomju mantojumu un pieminekļiem, un es uzskatu, ka padomju laika ideoloģijas pārstāvei veltītais piemineklis, par kuru nemaz nav cilvēciski labu atsauksmju, ir nolikts nepiemērotā vietā. Esmu nikna, ka neprot un neredz Zentas Mauriņas Eiropas mēroga vērtību. Replikas, ko atceros par Saksi, ir bijušas negatīvas. Nebija viņa labs cilvēks, īsta komuniste. Viņas darbs “Pasakas par ziediem” – tā taču ir tik maza daļa Latvijas literatūrā. Tas, ko uzsvēru savā vēstulē pašvaldībai, ka manu sašutumu valsts mērogā izsauc tāda muļķība, ka pie bibliotēkas mājas ir maza plāksnīte “Zentas Mauriņas māja”, kaut gan Zenta Mauriņa ir personība Eiropas līmenī, bet Sakses galva ir priekšā šai mājai. Lielā Sakses galva un mazā necilā plāksnīte! Un šajā ciemā nespēj to apjēgt! Gulbenes novada pašvaldība man atbildēja šādi: paldies, akadēmiķe, par jūsu rūpēm, ir visādi sarežģījumi, problēmas, padomju mantojums un mūsu novadā mēs to vērtējam, bet šajā gadījumā nenāk nekādi ierosinājumi no lejasciemiešiem. Lejasciemieši nevēlas neko mainīt. Viņi atzīst Saksi. Kur šo ņēma? Vai pašvaldība ir veikusi socioloģisko aptauju!? Atzīst Saksi un uzskata, ka piemineklim tur ir jāpaliek. Apmēram šāda bija atbilde. Tad sāku prasīt lejasciemiešiem: vai Sakse patīk? Un atbilde, ko dzirdēju no lejasciemiešiem, bija pragmātiski saprotama: te ir Sakses iela, dokumentos viss būs jāmaina, un tie ir izdevumi. Un viņiem vienalga arī, lai tas piemineklis stāv. Rīgā gan tā nenotiek, tur pašvaldība pieiet citādāk,” stāsta M.Kūle.

Viņa arī vērš uzmanību uz to, ka šādiem pieminekļiem varētu atvēlēt īpašu tam paredzētu laukumu. “Savākt padomju laika pieminekļus un sakārtot. Blakus varētu būt QR kodi, kurus skenējot var noklausītos godīgus stāstus par konkrēto cilvēku. Tas būtu interesants objekts, un nekādu kreņķu, nekas nav saplēsts vai izmests. Tikai pārvietots,” saka M.Kūle.

SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts

Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.