Veltījums lejasciemiešiem – grāmata par dzīvi pie Sudala ezera

Lejasciemiete Baiba Berkolde ir sākusi darbu pie grāmatas “Ezers. Ceļš. Mēs”. Tā stāstīs par lejasciemiešiem, kuri savu dzīvi saista ar Sudala ezeru.

Decembra sākumā Baiba Lejasciema pagasta bibliotēkā pulcināja tos lejasciemiešus, kuri savu dzīvi saista ar Sudala ezeru. Viņa ir nolēmusi lejasciemiešiem veltīt šo grāmatu, pie kuras sākusi strādāt aptuveni pirms gada. Tas būs veltījums ģimenēm, kuras dzīvojušas paaudzēs pie ezera. Ceļš uz grāmatu turpinās, un atpakaļceļa, kā Baiba atzīst, vairs nav. Viņa cer, ka šogad uz kapusvētku laiku Lejasciemā grāmata varētu ieraudzīt dienasgaismu.

Lai tas paliek vēsturē

“Ir tik daudz romānu, un tos raksta tikai sievietes,” smaidot saka Baiba, kuras dzimtā vieta ir Veclaicene. “Pie Sudala ezera esmu nodzīvojusi 55 gadus, jo tā ir mana vīra dzimtā vieta. Es tur ieprecējos. Man patika tur ezers, kur varēja iet peldēties. Toreiz tur bija ļoti daudz cilvēku. Ideja par šādu grāmatu radās sakarā ar ezeru, ceļu, kas ved tam garām, un mājām divu kilometru garumā. Divi kilometri un tad viss – it kā šī vieta būtu nogriezta no visas pārējās pasaules. Es nekad tā arī neiemācījos braukt ar mašīnu, un, ejot kājām, to visu redzot, nāca doma par šo grāmatu un to, kā cilvēki te vispār ienāca pirms tūkstoš gadiem. Tas arī būs grāmatā aprakstīts. 1949.gadā tur bija 16 mājas, tagad palikušas 12 mājas. Toreiz katrā mājā dzīvoja septiņi, deviņi, desmit cilvēki, bet tagad pārsvarā – viens vai divi salīkuši večuki. Un tas mani uzvedināja uzrakstīt par šo vietu, lai tas paliek vēsturē, nevis aiziet nebūtībā,” saka Baiba.

Ir vēl kāds notikums, kas Baibu pamudinājis aizdomāties un atstāt savu devumu nākamajām paaudzēm. “Mani stipri ietekmēja Purvīša gleznu izstāde, ko redzēju muzejā Rīgā. Es uz to aizgāju trīs reizes. Kas tur bija? Dzimtene. Bērzi. Mani iepriecināja tas, ka cik daudzi cilvēki skatījās uz šiem bērziem. Tad es sapratu, ka ir cilvēki, kam ir vēl kaut kas dārgs, un tā ir savas dzimtās vietas mīlestība,” uzsver Baiba.

Bija ļoti skaisti!

Baiba jau ir uzrunājusi cilvēkus, kas stāstīs savus stāstus un dalīsies atmiņās par šo vietu.

“Man palīdz skolotājs Aldis Doropoļskis. Un nevis sērīgas atmiņas, bet gan – kā tur bija. Tur bija kolhozs, un tur bija īsta darba cilts. Grāmatā būs arī fotogrāfijas ar mājām, kas tur ir. Savukārt zem katras šādas fotogrāfijas būs uzrakstīti iedzīvotāji 1949.gadā un 2024.gadā. Secinājumi – viss izmirst. Tagad tur cilvēki rosās vairāk vai mazāk katrs pats par sevi. Bet pirms kādiem desmit gadiem, kad dzīvs vēl bija Guntis Skrastiņš (latviešu aktieris un dziedātājs – red.), kuram arī tur ir māja, visus Jāņus visi kopā gājām no mājas uz māju, baudījām alu un ēdām pīrāgus. Tie bija mūsu kopīgie svētki. Visiem bija kādreiz lopi, visi rosījās. Kādreiz tur bija cukurbiešu lauki, laukos rūca traktori,” atminas Baiba.

Viņa arī piebilst, ka tagad ir svarīgi tikt galā ar manuskriptu, savukārt par grāmatas izdošanas finansiālo pusi domās pēc tam.

Visu mūžu par skolotāju

Baiba visu mūžu ir nostrādājusi par vācu un arī angļu valodas skolotāju.

“Mana pirmā darbavieta ir Gulbenes sarkanā skola. Man palika 80 gadi, kad es vēl bezdarbniekiem kursos mācīju vācu valodu. Vecmammas nāca mācīties, lai varētu sazināties ar saviem mazbērniem, kas dzīvo ārzemēs. Tad, kad beidzu pasniegt kursos, tad nebija ko darīt. Cik ilgi gulēt? Vajag kaut ko darīt. Un tad nāca šī doma par grāmatu, un bērni mani atbalstīja,” stāsta Baiba.

Veltīt sevi skolotājas darbam bija Baibas bērnības sapnis. “Nekad un neko citu. Kad mēs, bērni, gājām ganos, bijām trīs saimniecības kopā, un tad mēs lopus sadzinām kopā, spēlējām skolu, un es vienmēr šajās spēlēs biju skolotāja. Mana dzimtā vieta ir Veclaicene. Kad mamma mani aizveda uz 1.klasi Veclaicenes skolā, skolotāja pārbaudīja manas zināšanas, un mammai teica, ka es visu zinu, tāpēc man nav ko iet 1.klasē, vajag uzreiz uz 2.klasi, jo es jau mācēju lasīt un rakstīt. Labi, ka mamma iebilda, jo pēc tam taču būs grūtāk. Bet šis skolotājas teikums, ka es visu zinu, tas manī ļoti daudz “nokāva”, jo es visu laiku uzskatīju, ka visu zinu. Tas manī veicināja paviršumu, un tas ir slikti. Matemātiku es visu špikoju no puikām. Matemātikas skolotāja kādā no reizēm, mani paņemot aiz matiem, teica, ka zem maniem cirtainajiem matiem nav nevienas loģiskas domas. Es toreiz pie sevis klusām rūcu: kas vispār ir loģiskā domāšana? Tad skolotāja man vaicāja: vai divas sliedes tālumā satiksies? Bet man tas bija pilnīgi vienalga, un tā es arī teicu klusiņām, ka man tas ir pilnīgi vienalga. Klasesbiedri par to smējās. Bet valodas man padevās,” atminas Baiba.

SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts

Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.