Divdesmitā gadsimta vēsturē 25.marts ir viena no sāpīgajām dienām, kad notika padomju varas organizēta un īstenota latviešu tautas iznīcināšanas akcija. Šīs traģēdijas sekas atbalsojas vēl šodien, jo tās glabā to cilvēku atmiņas, kuri 1949.gada 25.martā kā bērni un pusaudži kopā ar vecākiem tika izsūtīti. Viņi bija tie, kuri izsūtījumā klusībā pielūdza Latvijas vārdu, lai to nekad neaizmirstu. 25.marta deportācijas skāra vairāk nekā 43 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Kopumā pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem no Baltijas valstīm tika izvesti vairāk nekā 92 tūkstoši cilvēku. Vairāk foto šeit.
Gulbenieši piemiņas pasākumā 25.martā pulcējās Gulbenes dzelzceļa stacijā pie piemiņas zīmes represētajiem.
“Ir svarīgi apzināties vēsturi. Arī atgriežoties Latvijā, izsūtītos neviens negaidīja ar atplestām rokām. Šodien no visas sirds sakām paldies saviem vecākiem un vecvecākiem, jo tikai pateicoties viņu gādībai, mēs, tie, kuri toreiz bijām bērni, spējām izdzīvot un atgriezties mīļajā Latvijā,” pasākumā teica Gulbenes novada politiski represēto apvienības vadītāja Aira Anča. Ar klusuma brīdi tika godināta svešumā palikušo un to cilvēku piemiņa, kuriem bija lemts atgriezties, bet diemžēl viņu vairs nav starp mums.
“Nav nākotnes bez pagātnes, tāpēc mēs, gaidas, esam kopā šajā dienā, jo tā mēs mācamies Latvijas vēsturi. Mēs esam tā paaudze, kas šo vēsturi nesīs tālāk,” apliecināja Gulbenes 97.gaidu vienības pārstāvji.
Latviešiem ir skaista tradīcija, dāvināt ziedus. Tos piemiņas zīmes pakājē nolika sirmi vīri un sievas, viņu bērni, kā arī Gulbenes novada domes un Gulbenes pilsētas pārvaldes vadība.
Par latvju zobenu, kas nekad nesarūs, un gatavību cīņai dziedāja Gulbenes kultūras centra vīru vokālais ansamblis “Namejs”.
Piemiņas brīdis notika arī Lizuma pagastā pie piemiņas zīmes kādreizējā dzelzceļa stacijā un Sila kapos. Arī tur cilvēki kavējās atmiņās, skanēja mūzika, piemiņas zīmju pakājē gūla ziedi un kvēloja sveču liesmas.
Lejasciema pagasta ļaudis pulcējās Lejasciema kapos pie piemiņas zīmes.
