Velosipēdisti Gulbenē ne labprāt izmanto veloceliņus. Gulbenes novada pašvaldības policija vērš uzmanību, ka ceļu satiksmes noteikumu ievērošana un savstarpēji cienoša ceļu satiksmes dalībnieku kultūra ir svarīga gan velobraucēju, gan gājēju, gan autovadītāju drošībai.
Gulbenes novada pašvaldības policijas priekšnieks Mārtiņš Didrihsons-Linards “Dzirkstelei” stāsta, ka pilsētā ir veloceliņi, bet riteņbraucēji tomēr labāk izvēlas braukt pa ielu. Piemēram, Blaumaņa ielā ir samērā intensīva satiksme, brauc arī daudz smago mašīnu, bet velosipēdisti izvēlas labāk braukt pa ielu, nevis veloceliņu.
“Protams, ka uzrunājam velosipēdistus. Blaumaņa ielā gan to ir grūtāk izdarīt, jo tur intensīvāka satiksme, un, ja mēs vēl tur apstājamies pie riteņbraucēja, tad mēs arī radām bīstamību uz šī ceļa. Bet tie, kurus esam uzrunājuši, nesaprot, kāpēc mēs viņiem “piesienamies”, un gandrīz vai nesaprot, kas ir veloceliņš,” stāsta M.Didrihsons-Linards.
Atgādina par noteikumiem
Viņš stāsta, ka gan pašvaldības policija, gan arī deputāti esot saņēmuši gan gājēju, gan autovadītāju neapmierinātību ar dažu velobraucēju izpratni par ceļu satiksmes noteikumiem. Gulbenes novada pašvaldības policija atgādina ceļu satiksmes noteikumus, kas jāievēro velosipēdu vadītājiem gadījumos, kad pilsētvidē ir izbūvēti velosipēdu ceļi. Proti, velosipēdu vadītājiem jābrauc ar ātrumu, kas neapdraud ceļu satiksmes drošību, kā arī velosipēdu vadītājiem jābrauc pa attiecīgā virziena velojoslu, velosipēdu ceļu vai gājēju un velosipēdu ceļu iespējami tuvāk tā labajai malai. Ir aizliegts braukt pa brauktuvi, ja tai blakus atrodas gājēju un velosipēdu ceļš.
Savukārt uzrunātie velosipēdisti “Dzirkstelei” ne reizi vien minējuši iemeslus, kāpēc viņi nebrauc pa veloceliņiem: tie ir bruģēti, “drebina” velosipēdu, tāpēc vēlētos asfaltētus veloceliņus; celiņu garums ir nepietiekams; vietās, kur krustojas veloceliņš un iebrauktuves uz mājām, jārēķinās ar “tramplīniem”.
Pašvaldības policija atgādina, ka tikai gadījumos, ja pilsētvidē nav izveidotas velojoslas, velosipēdu ceļi vai gājēju un velosipēdu ceļi, velosipēdu vadītājiem ir atļauts braukt pa brauktuvi vienā rindā iespējami tuvāk brauktuves (braukšanas joslas) labajai malai vai arī braukt pa nomali, dodot ceļu gājējiem. Ja braukšana pa brauktuvi, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, ceļa un meteoroloģiskos apstākļus, nav iespējama, ir apgrūtināta vai bīstama, ir atļauts braukt pa ietvi. Velosipēdu vadītāji nekādā veidā nedrīkst apdraudēt vai traucēt gājējus, turklāt gājējiem ir priekšroka.
Nekā kliedzoša nav
Braukšanas instruktors Kārlis Kārkliņš aicina sadzīvot draudzīgi visus – gan riteņbraucējus, gan gājējus, gan autovadītājus. Tajā, ka riteņbraucēji neizmanto veloceliņus, viņš nesaskata milzīgu traģēdiju, kaut gan tajā pašā laikā norāda, ka no noteikumu viedokļa tas ir pārkāpums, ja brauc pa brauktuvi, kurai blakus ir velosipēdu ceļš.
“Veloceliņi mums ir izbūvēti tur, kur mums ir gana aktīva kustība. Bet patiesībā satiksme mums nemaz nav tik liela, riteņbraucēju arī mums nemaz tik ļoti daudz nav, un tam ir sezonāls raksturs. Saule pazudīs, sāks līt, tad arī riteņbraucēju paliks mazāk. Viņi daudzmaz mierīgi un organizēti brauc, un nekā kliedzošā nav. To, ka viņi negrib veloceliņus, var saprast, jo ir veloceliņi, kuri arī nav īsti ērti braukšanai,” saka K.Kārkliņš.
Lai riteņbraucējiem infrastruktūra būtu piemērota, ar elegantiem veloceliņiem, norobežotiem no pārējās plūsmas, tad, viņaprāt, būtu jāpārplāno visa pilsēta, kas reāli nav izdarāms.
Viņš aicina velosipēdistus vienmēr padomāt par savu drošību. “Kādreiz var sarīkot reidus un pastāvēt uz ielas, kur intensīvāka satiksme, un vienkārši aprunāties ar šiem velosipēdistiem, paskaidrojot, ja pārbrauks pāri baļķvedējs, tad būsi ļoti plakans. Un tas būtu gana iedarbīgi. Nevajag uzreiz bargi sodīt, bet tīri cilvēcīgi aprunāties. Daļa velobraucēju, kas šos veloceliņus neizmanto, ir cilvēki gados. No viņu viedokļa – kur var, tur brauc. Savukārt autovadītājs, ja redz velosipēdistu, piebremzē un apdzen. Tas viss jārisina sabiedrībai pašai, un policija var piepalīdzēt, un visi sadzīvos,” uzsver K.Kārkliņš, vēršot uzmanību uz to, ka lielāku stresu kādā brīdī var radīt elektroskrejriteņu braucēji, kuru pilsētā ir pietiekami daudz.
– Inita Savicka
