Svešinieki, kas kļuvuši par savējiem Gulbenes novadā

Cittautiešu stāsti: cieņpilna attieksme pret Latviju, mūsu kultūru, tradīcijām un valodu

Latvijā, arī Gulbenes novadā, dzīvo dažādu tautību cilvēki, kuri veido daļu no mūsu sabiedrības. Pie mums dzīvo poļi, vācieši, lietuvieši, igauņi, ukraiņi, baltkrievi, krievi, kā arī citu tautību pārstāvji.

Pirms 35 gadiem uz Latviju atbrauca Lilija Reveliņa no Rumānijas. Sākotnēji viņai nebija domas, ka paliks te uz visu laiku, bet dzīvē viss iekārtojās citādāk. “Pēc tautības esmu rumāniete, un esmu mācījusies rumāņu skolā,” saka Lilija, kura kopā ar dzīvesbiedru dzīvo Beļavas pagastā un rūpējās par piena govju ganāmpulku.

Domāja – atbrauks uz laiku
Lilija atminas: “90.gadi bija juku laiks. Ne nu šur, ne tur. Vispār es gribēju mācīties Maskavā par tulku, bet man tam nebija naudas, lai varētu skoloties. Brālis pēc armijas caur draugiem nonāca Latvijā un ganīja lopus. Viņš teica, lai nāku arī es, vasarā būšu te gans. Atbraucu uz Latviju. Tas bija 1990. gada 12. februārī. Iepazinos ar savu vīru te, un joprojām dzīvojam kopā. Mums ir trīs bērni. Sākumā nedomāju, ka palikšu, jo vēlējos mācīties, bet laikam tāds bija liktenis.”

Ierodoties Latvijā, Lilijai te patika brīvības sajūta. Nebija cilvēku burzmas. “Patika te daba, zeme. Viss te bija attīstītāks. Patika, ka te nav burzmas, ir svaigs gaiss. Bija jocīgi, ka es no tādas burzmas ierados vietā, kur ir maz cilvēku. Bija vientulības sajūta. Bija grūti pierast, jo visu laiku biju dzīvojusi burzmā, bet te – brīvība. Es gan jau kopš bērnības zināju un teicu, ka gribu laukus, brīvību, kur putni čivina, zāle zaļo un puķes aug,” stāsta Lilija.

Lilijai ir laba valodu izjūta un bija arī motivācija, līdz ar to gada laikā apguvusi latviešu valodu, aktīvi praktizējot sarunvalodu ikdienā.

“Latviešu valodā ir līdzīgi vārdi, kādi ir rumāņu valodā, tikai tiem ir cita nozīme. Mani ļoti interesē valodas un man arī tās padodas. Man nepatīk, ja cilvēki runā, bet es neko nesaprotu, tad es jūtos tā, it kā mani aprunā. Domāju, ka arī citi tā droši vien jūtas. Pirmajā gadā daudzmaz iemācījos latviešu valodu, pēc tam iemācījos arī lasīt un rakstīt latviešu valodā, tikai garumzīmes gan joprojām nepadodas,” stāsta Lilija.
Viņa no sirds apbrīno un priecājas, kā latvieši dejo savas tautas dejas un dzied tautasdziesmas.
“Esmu tādā kā eiforijā, kad dejo tautiskās dejas! Ir sajūta, ka esmu tā kā citā dimensijā. Un ne tikai dejas. Patīk latviešu dziedātāji, patīk, kā dzied kori, patīk latviešu tautasdziesmas, līgodziesmas. Kad tās dzirdu, man pat liekas, ka es te jau kādreiz esmu dzīvojusi,” smaidot saka Lilija un atzīst, ka viņa sevi jau uzskata par latvieti.

Iepazīstot vairāku latviešu dabu, Lilija novērojusi, ka ne visi, bet liela daļa tomēr ir atturīgi un vēsi, taču ir arī ļoti sirsnīgi.
“Latvieši pēc dabas ir mierīgi, bet reizēm ir arī asi. Rumāņi arī ir dažādi pēc rakstura. Bet ar rumāņiem ir tā – lai cik grūti būtu, viņš pacienās ar pēdējo, kas viņam ir, un es arī tāpat daru – vienmēr pacienāju, ja kāds atnāk. Ja nepacienā, tad nozīmē, ka neciena to cilvēku, kurš atnācis. Ar kaimiņiem man ir labas attiecības. Daudz ir izpalīdzīgu cilvēku, kas man ir palīdzējuši. Kad uzcēlām kūti, nebija par ko nopirkt logus, biju domājusi to vietā pielikt plēves, bet kaimiņi teica, lai nesatraucos, un izpalīdzēja finansiāli. Ja es varu kaut ko viņiem palīdzēt, tad es arī palīdzu. Man ir olas, krējums, sviests, ko sadalu kaimiņiem, un viņi prasa, cik jāmaksā. Es atbildu: tas ir vienkārši tāpat, tas nav naudā mērāms. Ja man kaut ko vajag, jūs taču arī man palīdzat,” stāsta Lilija.
Šogad 24. novembrī būs 35 gadi, kopš Lilija ir kopā ar savu dzīvesbiedru. Ir izaudzināti trīs bērni, no kuriem divi jau savā dzīvē, bet mazākais vēl jāizskolo.
“Bērni kādus vārdus zina rumāņu valodā, bet tā īpaši viņiem ar šo valodu neuzbāzos,” saka Lilija.

Turpina apgūt latviešu valodu
Stīvens Bārtlets uz pastāvīgu dzīvi no Austrālijas Latvijā ar ģimeni pārcēlās 2023. gada maijā. Sākotnēji vēl ar sievu domājuši paskatīties, kā bērni iedzīvosies, jo abi ir uzauguši Austrālijā, bet drīz tomēr sapratuši, ka Latvija ir tā vieta, kur vēlas veidot savas mājas.

“Šobrīd jau jūtos iedzīvojies (ģimene dzīvo Beļavas pagastā – red.) un ļoti izbaudu tieši vēsāko gadalaiku mēnešus. Austrālijas daba ir eksotiska un mežonīga, bet Latvijas daba ir vienkārši skaista! Es ļoti novērtēju, ka cilvēki dzīvo saskaņā ar dabu un novērtē to, kas dots. Citviet pasaulē jau izpostīts daudz vairāk. Piemēram, Austrālijā plaši izmanto toksiskus ķīmiskos līdzekļus nezāļu apkarošanai pilsētās, parkos un uz autoceļiem. Indē visu, kas neaug dobēs. Domāju, ka šeit tādi augi tiek uzskatīti par vērtīgām veselības zālītēm. Ceru, ka Latvijā cilvēki sāks aptvert, ka zaļais dzīvesveids, kurp tiecas Rietumi, Latvijā jau pastāv, jo cilvēki mazu uztura līdzekļu dēļ visu var un prot paši. Piemēram, audzē savu pārtiku. Ar to būtu vairāk jālepojas, un Latvijas valstij būtu jāsāk vairāk ieklausīties Latvijas cilvēkos, nevis jāseko Rietumiem. Jārūpējas vairāk par saviem cilvēkiem, lai viņiem celtos pašapziņa,” domā Stīvens.

Viņš kopā ar saviem bērniem turpina apgūt latviešu valodu. Katru nedēļu viņiem ir privātstundas.
“Saprotu jau gana daudz no sarunām, bet valoda nav no vienkāršākajām. Atbraucot raudzījāmies pēc valodas kursiem klātienē, bet savā novadā tādus neatradām. Mums ir izdevies sadraudzēties ar vairākām ģimenēm, kas, protams, palīdz sajusties, ka esam savā vietā. Tāpat kā Austrālijā Latvijā dzīvo dažādu tautību cilvēki, un tā ir liela vērtība! Skatoties uz tradīcijām, liekas vērtīgi, ka ir tādas, kas saved cilvēkus kopā, – kā dziesmu un deju svētki. Austrālijai un Latvijai noteikti kopīgs ir barbekjū un laba alus baudīšana. Bet visvairāk novērtēju tradīcijas ar jēgu – kā pirts, kur var attīrīties un atjaunoties,” saka Stīvens.

Ieradās kā brīvprātīgais
2025. gadā Flavio Nunes kā brīvprātīgais no Portugāles ieradās Latvijā. Tagad viņš brīvi komunicē latviski. Viņš noteikti ir piemērs tam, ka ar gribasspēku, motivāciju un cieņu pret vietējo kultūru var kļūt par patiešām pilntiesīgu sabiedrības daļu. “Man ļoti patīk Latvija!” “Dzirkstelei” uzsver gulbenietis Flavio.
Flavio Portugālē pabeidza psihomotorās rehabilitācijas studijas un ieguva maģistra grādu. Viņš nolēma, ka vēlas pilnveidot savas zināšanas un prasmes, līdz ar to izmantoja iespēju piedalīties Eiropas brīvprātīgā darba programmā. “Domāju, ka tā ir ļoti laba iespēja gūt starptautisku pieredzi. Atbraucu uz Latviju 2015. gadā un sāku savu darbu Litenes aprūpes centrā, kur strādāju joprojām (Flavio ir mācījies, kā strādāt ar cilvēkiem, kurus piemeklējusi invaliditāte vai kuri nespēj pilnvērtīgi rīkoties paši – red.). Pēc gada projekts beidzās. Darbavietā piedāvāja turpināt strādāt Litenes aprūpes centrā. Es piekritu. Protams, iemesls palikt bija arī mana draudzene Solvita, kuru satiku Gulbenē,” stāsta Flavio.

Viņš atzīst, ka latviešu valodas apguves sākums bija ļoti grūts, jo tā ļoti atšķiras no portugāļu valodas.
“Kad strādāju kā brīvprātīgais, man bija iekļautas arī latviešu valodas nodarbības. Tās bija divas reizes nedēļā pa stundai. Iemācījos elementāras pamatfrāzes “kā iet?”, “cik maksā?”, vienkāršus teikumus, ko var ikdienā izmantot. Kad beidzās projekts, turpināju apgūt latviešu valodu. Sapratu, ja vēlos palikt Latvijā, jāsaprot latviski vairāk un jārunā vairāk. Latviešu valodu esmu apguvis praktiskā veidā, ikdienā komunicējot ar cilvēkiem. Man nav bail kļūdīties. Ja ir kļūda, es nepārdzīvoju, jo saprotu, ka šī nav mana dzimtā valoda un kļūdīties ir cilvēcīgi. Un es vēl joprojām mācos latviešu valodu. Katru dienu iemācos kādu jaunu vārdu, teikumu. Cilvēki reizēm ir pārsteigti, ka es varu runāt latviešu valodā. Ir, kuri Latvijā dzīvo daudzus gadus un joprojām nav iemācījušies latviešu valodu. Ja grib un vajag, tad latviešu valodu iemācīties var. Tas atkarīgs no tā, vai ir motivācija un vai to vēlies,” ir pārliecināts Flavio.
Viņš jūsmo par Latvijas dabu, jo tā ir daudzveidīga savos četros gadalaikos.

“Var saprast, ja ir ziema, tad tā tiešām ir ziema, un, ja rudens, tad tas ir rudens, kad lapas krīt. Pirmajā gadā biju ļoti pārsteigts par ziemu, kāda tā ir Latvijā. Portugālē nesnieg, tikai kalnos ir sniegs. Ikdienā nevaram redzēt ziemu, bet te ziemā ziema ir katru dienu. Sākumā man tas šķita ļoti interesanti, tagad jau pie tā ir pierasts, ka ziemas te ir baltas. Izmēģināju ziemas sporta veidus – slēpošanu un slidošanu, bet joprojām nesanāk. Tie nav mani sporta veidi, jo neesmu te piedzimis,” smaidot saka Flavio. Viņš ir sajūsmā ne tikai par Līgosvētkiem un Jāņiem, bet arī par latviešu tradīciju – pirtī iešanu, kas viņam šķiet kaut kas unikāls, kā arī par latviešu tautas dejām un tautas tērpiem.

“Mums Portugālē arī ir tautas dejas, bet Latvijā man tas šķiet interesantāk. Tautas tērpi latviešiem ir tik skaisti!” uzsver Flavio un atzīst, ka jūtas te ērti un labi un esot pat sajūta, ka viņš nemaz neesot no Portugāles. “Man ļoti patīk Latvija!” viņš saka. Savukārt Flavio hobijs saistās ar sportu, viņa mīļākais sporta veids ir skriešana.

“Sāku skriet, kad man bija 12 gadi, un skrienu vēl joprojām. Patīk piedalīties pusmaratonos un maratonos. Tas nav tikai veselībai, skriešana man ir kā meditācija. Patīk trenēties un piedalīties sacensībās,” stāsta Flavio, kurš pēdējos divos gados pievērsies arī riteņbraukšanai. “Te ir takas, maršruti pa mežiem. Piedalījos MTB sacensībās. Ļoti patīk! Šobrīd 60 procenti ir riteņbraukšanai un 40 procenti – skriešanai,” saka Flavio.

Aptauja

SIF_MAF2024 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas”, “Ziemeļlatvija” un “Dzirkstele”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Dzirkstele”.