Sintija Savicka ir no Daukstu pagasta un jau deviņus gadus dzīvo Lielbritānijā. Dzīve ārzemēs nebija Sintijas sākotnējais plāns. Divas nedēļas pēc vidusskolas izlaiduma viņa ar mugursomu, kurā bija pāris drēbju gabalu un matu taisnotājs, ar vienvirziena biļeti rokā aizlidoja pie sava Gulbenē satiktā drauga Andra, šobrīd viņš jau ir Sintijas vīrs. Pēc sešu mēnešu dzīves baudīšanas, kā to sauc Sintija, viņa sāka strādāt viesnīcā. Darbavietas mainījās dažādos uzņēmumos. Viņa nupat paaugstināta par veikalu tīkla reģionālo vadītāju.
Ģimene Sintijai un viņas vīram ir vistuvākā – saziņa notiek katru dienu. Ar draugiem jau retāk – visi ir aizņemti, taču Sintija neapvainojas, zina, ka kādā brīdī viņi atbildēs. “Ja lidojam atpakaļ, noteikti satiekamies katru reizi,” saka Sintija.
Arī vietējā latviešu kopiena atsvešinājusies – reiz viņi bija kolēģi un kaimiņi, bet, mainot dzīvesvietu, tagad tuvākais draugs dzīvo stundas attālumā. Brīvajā laikā viņai reizēm patīk ar savu labāko draudzeni apskatīt pilis un vēsturiskās ēkas, bet citādi – atpūta mājās ir sirdij tuvākā.
Atmiņas no mājām
Spēcīgākās saiknes ar Gulbeni Sintijai veido ģimene. Viena no viņas mīļākajām vietām Gulbenes novadā ir “Kļaviņi” – viņas dzimtās mājas, vieta, kur viņa uzauga. Vienmēr sirdij tuva vieta būs “Kantes krogs”. Katru reizi, kad viņa brauc ciemos pie vecākiem, Sintija tur bauda pusdienas un vakariņas.
Savukārt mīļākais cilvēks, kas saistās ar mājām, ir viņas māsīca Kristiāna. Lai gan Kristiāna vairs nedzīvo Gulbenē, abas kopā uzauga un pusaudža gados kopā veica dažādus darbus un nedarbus. Savam pirmajam randiņam ar vīru Sintija pucējās tieši pie Kristiānas: aizņēmās viņas matu taisnotāju un sagatavojās. “Tas viss notika tik ātri, bija vēls vakars. Es biju pie viņas un teicu, ka man bail nedaudz!” atminas Sintija.
Mazpilsētas šarms palicis sirdī
Visas pilsētas, kurām brauc garām, Sintija salīdzina ar Gulbeni: “Man tāpat tā Gulbene liekas vienmēr visskaistākā, visvisvispievilcīgākā pilsēta!” Viņa saprot, ka tiem, kas Gulbenē dzīvo, varbūt ir cits redzējums. Viņas pusaudža gados nebija boulinga un jauniešiem likās, ka nav, ko darīt. Toreiz ar draugiem starpbrīžos un pēc skolas viņa gāja uz Gulbīšu parku. Tagad tā ir viņas mīļākā vieta Gulbenē, kuru atcerēties ar siltām atmiņām.
Lai gan viņai patīk darbs ar cilvēkiem, viņa nekad negribētu dzīvot lielpilsētā, mazpilsēta ir ideālais vidusceļš.
Arī Lielbritānijā Sintija dzīvojusi mazākās pilsētās. Tas daļēji saistīts ar mājokļu izmaksām, bet pašreizējā dzīvesvieta ir Danmova – mīļākā pilsētiņa, kur līdz šim Lielbritānijā dzīvojusi. Tajā dzīvo nedaudz vairāk par 10 600 iedzīvotājiem.
Pierasts pie pieklājības
Galvenie iemesli, kādēļ palikt Anglijā, Sintijai ir darba pieejamība un atalgojums, kā arī cilvēki. Sintijai ir vidusskolas izglītība, bet darba tirgū novērtē viņas darba pieredzi un reālās prasmes, ir iespējama izaugsme. Ja ir vēlme, ir iespējams mācīties tiešsaistes kursos, kurus iespējams apgūt brīvajā laikā un pielīdzināt izglītībai. Tāpat viņu uztrauc atalgojums Latvijā.
“Es nesaku, ka Latvijā viss ir slikti. Visi cilvēki, ko es pazīstu, lielākā daļa dzīvo ļoti labi, bet ir arī daļa, ko es zinu, kam iet ļoti bēdīgi, un es nekad negribētu nokļūt tādā situācijā,” saka Sintija.
Viņai arī ļoti patīk angļu atvērtums un pozitīvās emocijas. Viņi sasveicinoties jautā: “Kā tev iet?” – bet tas ir tikai sveiciens. Tie, kuri vēlēsies dalīties ar dzīves notikumiem, to arī uzreiz darīs. Sintija stāsta, ka arī veikalos nekad nav redzējusi bēdīgu vai nepieklājīgu pārdevēju.
“Vienkārši ir pierasts pie pieklājības. Otra lieta – ja tu tā nedarīsi, tad mēs atradīsim kādu, kurš to darīs tavā vietā, tāpēc cilvēki bezmaz vai ir spiesti būt laimīgi,” secina Sintija.
Kas Latvijā labāks?
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Sintija vēlētos pārvākties atpakaļ, ir dārgās mājokļu cenas Lielbritānijā. Lai iekrātu mājokļa kredīta pirmajai iemaksai (30 000 eiro), jaunieši izvēloties ilgāk dzīvot pie vecākiem, nevis visus ienākumus iztērēt mājokļa īrei. Arī Latvijā 41,7 % jauniešu 25-29 gadu vecumā dzīvo pie vecākiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Lielbritānijā šajā vecuma grupā bija tikai 28 % (“Institute for Fiscal studies”).
“Protams, Latvijā arī īpašumi ir dārgi, bet tu vari iegādāties īpašumu arī par tiem pašiem trīsdesmit tūkstošiem. Jā, tur varbūt viss ir jāremontē, bet tev vismaz nekarājas tas kredīts līdz tavām vecumdienām,” domā Sintija.
Arī veselības aprūpe Latvijā esot pieejamāka. Lielbritānijā valsts apmaksāto speciālistu rindas ir vēl ilgākas un tieši tāpat kā Latvijā – pie maksas speciālista var tikt ātri. Maksas pakalpojumus Sintija izvēlas Latvijā.
Tuvākajā laikā Sintija neplāno bērnus, bet viņa piemin, ka nevēlētos un nevarētu viņus vienkārši palaist vienus uz skolu vai veikalu, kā to varētu darīt Gulbenē: “Man būtu vienkārši bail, ka ar bērnu kaut kas notiks.” Viņa atceras savus skolas gadus Stāķu pamatskolā. “Man patika, ka tev pievērš uzmanību, tu esi apčubināts, lai arī mums bija diezgan daudz bērnu skolā. Katru reizi, kad direktore iet garām, viņa ar tevi sasveicinās, tevi nosauc vārdā, pajautā, vai viss ir labi. Tāda mazās skolas sajūta.” Sintija savu bērnu labprāt laistu privātskolā Lielbritānijā, lai viņam sniegtu līdzīgas sajūtas.
Ir arī vairākas sīkākas detaļas, kuras Sintija piemin. Apģērbs Lielbritānijā ir lētāks un ceļi labāki, turpretim Latvijā var piedzīvot īstu ziemu, iegādāties gaļu nedaudz lētāk, arī veterinārie pakalpojumi dzīvniekiem ir lētāki. “Ir visādas lietas, kas Latvijā ir labākas, ir lietas, kas Anglijā ir labākas, bet sakombinējot… tāpēc mēs esam vidū.”
Sintija joprojām svārstās starp Lielbritānijā izveidoto dzīvi un piederību savām saknēm. Lai gan viņu vēl māc šaubas par reemigrāciju, viņai Gulbene vienmēr ir tuvu sirdij ģimenē, draugos un atmiņās.
