Diāna Odumiņa
No “Dzirksteles” arhīva: 2019.gada 4.jūnijā “Dzirkstelē” publicētais raksts “Pirms 100 gadiem Gulbenē…”
1919.gada 31.maijs Gulbenei ir īpašs datums. Tad pilsēta un visas apkārtnes iedzīvotāji tika atbrīvoti no lielinieku varas un Gulbene kļuva par pilntiesīgu neatkarīgās Latvijas sastāvdaļu.
Tas notika, pateicoties 1. (4.) Valmieras kājnieku pulkam. Tādējādi tika pārtraukta Malienas kara revolucionārā tribunāla darbība Vecgulbenē. Vēstures liecības vēsta, ka šā tribunāla darbība izcēlusies ar īpašu nežēlību, uz nāvi notiesājot vairāk nekā 200 Latvijas iedzīvotāju. 31.maijā pašvaldība organizēja piemiņas brīdi pie pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes locekļiem.
Skaisti, bet maz klātesošo
Kopā ar klātesošajiem klusuma brīdi noturēja vietējās varas pārstāvis – novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andis Caunītis. Viņš izteica nožēlu, ka pie pieminekļa šoreiz redz maz jaunatnes. Viņš uzsvēra – Gulbenes atbrīvošana no lieliniekiem 1919.gadā bija ieliktais pamats šodienai, lai cilvēki savā dzimtenē varētu dzīvot un saimniekot tā, kā paši grib. “Tāpēc dziļā cieņā ir jānoliec galvas ne tikai par tiem, kuri ir krituši, bet par visiem tiem, kuri ir izrādījuši pretestību iekarotājiem, svešas varas uzspiedējiem, kuri ir pretojušies, cīnījušies ar domu par brīvu Latviju, par neatkarību,” teica A.Caunītis. Atnākušie nolika ziedus gan pie pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes locekļiem, gan pie turpat netālu esošās piemiņas plāksnes 1. (4.) Valmieras kājnieku pulkam, kas izvietota pie Vecgulbenes muižas manēžas fasādes.
Pasākumu ar patriotiskām dziesmām kuplināja Gulbenes muzikanti Guntars Eniks un Vijārs Griķis. Piemiņas brīdi vadīja Gulbenes Tautas teātra aktieris Edijs Frīdenbergs.
Pasākumā piedalījās arī novada deputāte, jaunsargu instruktore Lāsma Gabdulļina ar trim jaunsargiem. Viņa pauda “Dzirkstelei” nožēlu par to, ka piemiņas pasākums nebija kupli apmeklēts.
Vēsturnieks “ved ekskursijā”
31.maija pēcpusdienā Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā par 100 gadus seno pagātni Vidzemē un Gulbenē stāstīja vēsturnieks Kristaps Pildiņš no Latvijas Kara muzeja. Viņa vēstījums ieveda klausītājus pagātnē no brīža, kad 1918.gada beigās gan Igaunijas, gan Latvijas teritorijā strauji iebruka Sarkanā armija jeb lielinieku karaspēks – tautā saukts par boļševiku karaspēku. Latvijas teritorija tolaik atradusies Vācijas kontrolē, neņemot vērā to, ka 18.novembrī jau bija proklamēta Latvijas brīvvalsts. Šis laiks latviešiem nebija viennozīmīgs un saprotams, jo ne uzreiz tika apjausts, ka līdz ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kuri cīnījās pret 800 gadu ilgo vācu jūgu, nāca padomju vara ar visām no tās izrietošajām sekām.
Igaunijas iedzīvotāji daudz labāk adaptējās situācijai.
Kad 1919.gada 7.janvārī Sarkanā armija strauji virzījās Jelgavas un Liepājas virzienā, igauņi kopā ar somu brīvprātīgajiem jau izrādīja nopietnu pretestību lieliniekiem. Šīs ziņas sasniedza Latvijas pagaidu valdību. Saprotot, ka Igaunija varētu būt drošības garants, uz Rēveli (Tallina) tika nosūtīts kapteinis Jorģis Zemitāns, kuram tika uzdots sākt sarunas ar Igaunijas politisko un militāro vadību par latviešu vienību formēšanu Igaunijas teritorijā. Igauņi atļāva latviešiem organizēt trīs pirmās šķiras un trīs otrās šķiras rotas Rēvelē, Pērnavā un Tērbatā (Tartu).
Uz pirmo mobilizāciju 1919.gada janvāra beigās esot ieradušies 657 brīvprātīgie vecumā no 19 līdz 35 gadiem. 1. Valmieras kājnieku pulku sāka formēt Tērbatā 1919.gada 18.februārī no tuvumā dzīvojošajiem latviešiem. Pulku komandēt uzticēja pulkvedim Jūlijam Jansonam. Tika formēta arī artilērijas baterija, kuru komandēja virsleitnants Artūrs Dannebergs. Baterijas rīcībā bija četri 76 milimetru kalibra lielgabali.
Basām kājām par Latviju
“Ir redzēta fotogrāfija, kurā karavīri ir basām kājām. Varbūt tik dramatiska tā situācija nebija, bet aprakstos ir teikts, ka par tādu īsti militarizētu apģērbu tolaik nebija runa,” stāstīja K.Pildiņš. Igaunijas armija apgādāja latviešu kolēģus, taču – iespēju robežās. Svarīgi, ka vismaz puse kareivju no latviešu pulka iepriekš bija karojuši cariskās Krievijas armijā. No tiem vēl trešdaļa bija bijuši latviešu strēlnieku rindās. Pirms došanās uz fronti Ziemeļlatvijas brigādes karavīri, arī 1. Valmieras kājnieku pulka karavīri, deva uzticības zvērestu.
1919.gada 27.martā 1. Valmieras kājnieku pulks, kurā tobrīd bija vairāk nekā 1000 kareivju, devās uz frontes iecirkni pie Apes, bet pirmās kaujas izcīnīja 29.martā.
1. Valmieras kājnieku pulks ietilpa Igaunijas armijas sastāvā. Līdz ar to arī pirmās atpazīšanas zīmes bija kā igauņiem. Viņiem tā bija cara laika kokarde Igaunijas karoga krāsās – zils, balts un melns. Un ap roku bija vienības apsējs. Latvieši darīja tieši tāpat. Tikai viņiem kokarde bija sarkanbaltsarkana, veidota apaļa vai vairoga veidā. Uz apsēja bija sarkanbaltsarkana karoga lentes, kā arī attiecīgās vienības uzraksts.
Pirmais uzdevums 1. Valmieras kājnieku pulkam bija atbrīvot Alūksni. 29.martā pulksten 11.30 pulkvedis Jūlijs Jansons izdeva savu pirmo kaujas pavēli par Alūksnes ieņemšanu. Vajadzēja sākt ar Apes stacijas un muižas ieņemšanu. Karavīriem esot bijis pacilāts garastāvoklis, gājuši dziedādami. Sliktais apģērbs un apavi nespēja mazināt viņu sajūsmu. 30.martā sākušās pirmās nopietnās grūtības, kas vairāk bija saistītas ar ģeogrāfiskajiem un laika apstākļiem. 31.martā pulks turpināja uzbrukuma gājienu. Lielinieki izrādīja sīvu pretošanos. No 1. līdz 14.aprīlim latviešu pulkā bija krituši 6 virsnieki un 22 karavīri, ievainoti 6 virsnieki un 58 karavīri. Vēl 104 karavīri pazuda bez vēsts.
Vispirms atbrīvo Alūksni, tad Gulbeni
No 17.aprīļa 1. Valmieras kājnieku pulka vienības aizstāvējās Melnupes krastos. Niknākās cīņas risinājās 24 un 25.aprīlī. Pretinieks uzbruka dzelzceļa stacijai. Bet igauņi kopā ar somu brīvprātīgajiem savu uzbrukumu veica tuvumā mūsdienu Igaunijas teritorijā. Vien pēc mēneša – 26.maijā – noslēdzās 1. Valmieras kājnieku pulka kaujas pie Melnupes krastiem, kur pulks zaudēja 5 karavīrus, bet 21 kareivis guva ievainojumus. “27.maijs tiek uzskatīts kā liela pavērsiena sākums 1. Valmieras kājnieku pulkam, jo vienības atkal devās uzbrukumā ar mērķi atbrīvot Api. To izdevās paveikt naktī uz 28.maiju,” stāsta K.Pildiņš.
Ienaidnieks strauji atkāpās. 30.maija vakarā bez sadursmēm 1. Valmieras kājnieku pulka 2.bataljons sasniedza Alūksni. Jau 29.maijā latviešu un igauņu karapulku daļu priekšnieki izstrādāja plānu Vecgulbenes ieņemšanai. 30.maija rītā pienāca ziņa, ka Vecgulbenes stacijā ir notikusi apšaude un ka lielinieki no turienes lielā panikā esot aizbēguši. Viņiem bija uzbrukuši vietējie iedzīvotāji, lai pārtrauktu laupīšanas un aizkavētu salaupītā aizvešanu. Pulksten 10.00 latviešu, igauņu un dāņu vienības iegāja Vecgulbenē. Latviešu rokās kritušas 15 lokomotīves un daudz vagonu. Vecgulbene transporta ziņā skaitījās stratēģiski svarīgs punkts. “Karavīri atcerējušies, ka viņiem kļuva baisi, redzot ainu, kas pavērās Vecgulbenē,” sacīja K.Pildiņš.
Vietējo luterāņu baznīcu lielinieki bija pārvērtuši par tribunāla sēžu zāli. Vēsturnieks stāstīja: “Altāra glezna un citi baznīcas piederumi bija samesti atejas vietā. Ērģeles – saplēstas. Sienas – aplipinātas sarkanām lentēm un plakātiem.” Šī aina 1. Valmieras kājnieku pulka karavīros izraisīja sašutumu un vēlmi pēc iespējas ātrāk atbrīvot Dzimteni no “sarkanajiem” varmākām. Tajā brīdī bija ziņas, ka vēl Lejasciemā atrodoties “sarkano” pulks ar uzdevumu apturēt latviešu uzbrukumu, lai dotu iespēju komunistu komitejām aizbēgt uz Latgali. Galgauskā “sarkanie” atkāpjoties esot briesmīgi laupījuši.
Līdz 5.jūnijam 1. Valmieras kājnieku pulks kopā ar igauņiem un dāņu brīvprātīgajiem turpināja Vidzemes atbrīvošanu no lieliniekiem. No 27.maija līdz 5.jūnijam 1. Valmieras kājnieku pulks kopā bija nogājis apmēram 200 kilometrus.
– Publicēts “Dzirkstele.lv” 2019.gada 4.jūnijā
