Vilki un arī lūsis plosa aitas Gulbenes novadā

Jānis Baumanis: vilku populācija pieaug, lūšu uzbrukumu būs arvien vairāk

Gulbenes novadā Valsts meža dienests šogad pārbaudījis informāciju par pieciem vilku uzbrukumiem, kuros kopā cietušas 20 aitas, tajā skaitā 15 nogalinātas, 1 savainota, 4 pazudušas. Četri uzbrukumi bijuši Stāmerienas, viens Beļavas pagastā. Beļavas pagastā pārbaudīts arī viens lūša uzbrukums, kurā nogalināta 1 aita. Par to “Dzirksteli” informē Valsts meža dienesta Sabiedrisko attiecību vadītāja Iveta Pavziniuka.
Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis “Dzirkstelei” stāsta, ka medību sezonā drīkst nomedīt 300 vilkus. “Šobrīd ir palikušas aptuveni 70 atļaujas, droši vien kaut kad decembrī, visticamāk, kvota beigsies, bet šobrīd vēl tā ir un vēl var medīt,” saka J.Baumanis.

I.Pavziniuka “Dzirkstelei” informē, ka līdz šī gada 31.oktobrim Gulbenes novadā nomedīti 11 vilki.

Vairāk nekā tūkstotis vilku

J.Baumanis stāsta, ka vilku populācija lēnām, bet nemitīgi tomēr pieaug.
“Šobrīd vilki ir sastopami visur Latvijā. Mūsu mežos noteikti, ka ir vairāk nekā tūkstotis vilku. Gadījumi, kad tie uzbruktu cilvēkiem nav, bet mājlopu audzētājiem un tiem, kas dzīvo meža tuvumā vai nomaļākās vietās, kuriem ir suņi pagalmos, ir jāuztraucas, jo vilki uzbrūk gan mājlopiem, gan nes mājas suņus prom no pagalmiem. Vilku postījumi visbiežāk ir vasaras beigās – augustā, arī septembrī, bet tas saistīts ar to, ka vilki māca medīt savus mazuļus, jaunos vilkus, un tad visbiežāk ir uzbrukumi aitām, teļiem. Un ne tik daudz vilki apēd šos dzīvniekus, bet, mācoties medīt, dzīvniekus nokož vai sakož. Vēlāk rudenī, kad lopus vairāk tur iekšā, tad postījumu ir mazāk. Savukārt ziemas beigās, kad ir lielāks sals un dziļāks sniegs, un kad ir grūtāk kaut ko mežā noķert, vilku postījumi var būt biežāk. Un vēl – vilku postījumus ietekmē mežacūku populācija. Vietās, kur mežacūkas nobeigušās Āfrikas cūku mēra dēļ, vilkiem paliek stipri mazāk barības, un tad viņi vairāk skatās uz mājlopiem,” skaidro J.Baumanis.

Arī par to, ka lūsis nokodis aitu, viņam ir skaidrojums: “Domāju, ka šādu gadījumu būs arvien vairāk, jo Eiropas lēmuma dēļ mēs pirms trīs gadiem pārstājām medīt lūšus, bet pirms tam tā bija medījamā suga. Katru gadu nomedījām apmēram 150 dzīvniekus. Tad lūšu populācija bija liela, bet stabila, un nebija tādu gadījumu, kad būtu kontakti ar cilvēkiem un uzbrukumi mājdzīvniekiem. Tagad, kopš viņus nemedī, lūšu populācija ir pieaugusi ļoti ievērojami. Daudzviet ir pazudušas stirnas. Lūši tās vienkārši ir izēduši. Tā kā lūši netiek medīti, tad populācijā parādās arī veci dzīvnieki, kas vairs dabā varbūt īsti neko nevar nomedīt, un tad viņi nāk cilvēku tuvumā, piemēram, kur ir vistu kūtis, un izrevidē tās. Savvaļas dzīvnieki, ja viņus nemedī, diezgan ātri zaudē bailes no cilvēkiem un jūtas arvien drošāk.”

Viņš stāsta, ka arī šakāļi, kas pirms aptuveni desmit gadiem ieklīda Latvijā un galvenokārt uzturas Zemgalē, Kurzemes jūrmalā Ventspils pusē, Ainažu jūrmalā, jo viņiem patīk ūdeņi un niedrāji, tagad manīti arī citviet Latvijā.

Lāči – Daukstu, Stāmerienas, Litenes un Lejasciema mežos

Pēc Valsts meža dienesta rīcībā esošās informācijas Gulbenes novadā lāču klātbūtnes pazīmes šogad fiksētas Daukstu, Stāmerienas, Litenes un Lejasciema pagastos.

“Pirms kādiem 15 gadiem varējām runāt par 15 līdz 20 lāčiem pa visu Latviju un tie vairāk bija Igaunijas vai Krievijas pierobežā, bet šobrīd jau ir runa par kādiem 100 lāčiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, un, ja mednieki meža kamerās redz lācenes ar trīs un četriem mazuļiem, tas nozīmē, ka vairošanās notiek ļoti strauji. Domāju, ka pēc pāris gadiem mums būs visi 200 lāči Latvijā. Kādu laiku skaits pieaugs diezgan strauji, un tas varbūt nebūtu tas briesmīgākais, jo Igaunijā, kas teritorijas ziņā ir mazāka par Latviju, ir aptuveni 1000 lāču, bet igauņi katru gadu kādus 100 lāčus nomedī. Latvijā lācis nav medījamā suga, un kaut kādā pārskatāmā nākotnē arī nav paredzēts, ka šos dzīvniekus varētu atļaut medīt, līdz ar to viņiem arī bailes no cilvēka nav, un domāju, ka problēmas būs. Ir bijuši jau vairāki gadījumi, kad cilvēki sastapušies ar lāci un ir savainoti. Pagaidām – salīdzinoši viegli. Bet lācis ir tas dzīvnieks, kurš, sastopoties ar cilvēku, var viņu diezgan viegli nogalināt. Lācim tā nav problēma,” uzsver J.Baumanis un turpina, ka cilvēkam sastapšanās ar lāci ir daudz bīstamāka nekā, piemēram, ar vilku.

Sargā mazuļus

“Pēdējo 50 gadu laikā nav bijis gadījumu, kad vilks būtu uzbrucis cilvēkam. 70. vai 80.gados viens gadījums bija, bet tajā reizē tas vilks bija slims ar trakumsērgu, kad uzbruka cilvēkam. Tā ka bīstamāks ir lācis. Cilvēkam bīstamākais ir vasaras ogošanas laiks un visbīstamākais ir sastapt lāceni ar lācēniem. Vēl sliktāk – ja cilvēks nejauši gadās pa vidu starp lāceni un mazajiem lācēniem, jo lācene, uzpasējot mazos un par viņiem rūpējoties, var uzbrukt. Tas pats, ja ir aļņu govs ar teļu, mežacūka ar sivēniem. Jebkurš dzīvnieks, ja tam blakus ir mazuļi, var būt bīstams, jo viņš mazuļus cenšas aizsargāt,” stāsta J.Baumanis.
Viņš iesaka, esot mežā, palaikam ūjināt vai pasvilpot, sasaukties ar kādu, kā arī nedoties uz mežu vienatnē, lai gadījumā, ja arī kas notiek, var palīdzēt. “Lāču gadījumā bīstamākā situācijā ir meža darbinieki agrā pavasarī, kad viņi, piemēram, staigājot pa jaunaudzēm, vai nu pieceļ lāci no migas, vai sastopas ar tikko pamodušos lāci, un, ja vēl lācenei ziemā migā ir piedzimuši lācēni, tad ir pavisam bīstami,” saka J.Baumanis.

Tagad, kad tuvojas ziema, meža zvēri biežāk nāks uz ceļiem, kurus kaisa ar sāli. “Viņi laiza sāli, viņiem vajag sāli, un dabā tas pietiekami nav pieejams. Mēs medniekiem iesakām likt mežā sāli, lai tādā veidā pasargātu dzīvniekus no nobraukšanas un arī cilvēkus no bīstamiem ceļu satiksmes negadījumiem. Autovadītājiem šajā laikā, kas kļūst arī arvien tumšāks, jābūt vēl uzmanīgākiem,” uzsver J.Baumanis.