Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Balvu novads: Maza Upīte ar plašu kultūrtelpu (labots)

Foto: Pārsla Konrāde.

Upīte ir pavisam neliels ciems pašā Krievijas pierobežā, Balvu (agrāk Viļakas) novada Šķilbēnu pagastā – tikai simts iedzīvotāji, bet visā Latvijā ciems pazīstams ar savu kultūrtelpu un Slišānu dzimtu. Uz Dzejas dienām Upītē notiek festivāls “Upītes ābeļdārzs”, veltīts latgaliešu dzejai un mūzikai. Kopš 2015.gada ir izveidots Nemateriālā kultūras mantojuma centrs “Upīte”, kurš sastāv no Upītes tautas nama, Upītes bibliotēkas un Antona Slišāna Upītes kultūrvēstures muzeja. 2018.gada nogalē “Upītes kultūrtelpa” tika iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ieejot Upītes tautas namā, pa labi ieraugām sienu, kas visa noklāta ar senām melnbaltām fotogrāfijām. Vietējie saka: te redzams viss, ko mēs te darām un kā mēs te dzīvojam – uz sienas var redzēt visu dzīvi, cilvēkus, kas te ir dzīvojuši, ko viņi ir darījuši, ko ir strādājuši, kā svētkus svinējuši. Tautas nama zālē uz sienām redzama Antona dienu radošo darbu izstāde, darbus zīmējuši Latgales skolēni no 36 skolām pēc Antona Slišāna citāta “Katru gadu kāds brīnums notiek”. Iesūtīti arī vairāk nekā 100 rakstītie darbi. Maija vidū būšot apbalvošana.

Adīta dienasgrāmata

Bet visvairāk tautas nama zālē pārsteidz milzīgs aprakstīts “audekla ceļš”, kas saucas “Cietsirdīgās spēles” (pirmā Lienītes Slišānes gaismotā izrāde) un vijas no skatuves uz zāles vidu. Izrādās, tas ir lielformāta adījums (320×780 cm), arī citāti ir ieadīti, un māksliniece to adījusi vairāk nekā gadu. Lielformāta adījumā ieadīti citāti no 63 Latvijas Nacionālā teātra pirmizrādēm. Visa tautas nama zāle ir pārvērsta par izstādi. Tur izstādīti Antona Slišāna vidējās meitas Lienītes Slišānes lielformāta adījumi. Mums ir paveicies, ka redzam šo izstādi, jo drīz tā ceļošot uz Latvijas Nacionālo teātri.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Stāsts par izstādi ir smeldzīgs, jo 2019.gada janvārī Lienītes 15 gadus vecais dēls Osvalds, šķērsojot dzelzceļa sliedes, pakļuva zem vilciena. Tā viņai bija ļoti liela traģēdija. Un adīšana ir viena no lietām, kas viņai ļauj drusku savākt domas, tāda sava veida meditācija. Lielformāta adījumi sākušies ar darbu “Dēliņ, es tevi arī mīlu”, kurš pirmajā brīdī nošokē ar uzrakstu “Mana mamma ir idiote”. Šo darbu L.Slišāne adīja Bulduru izstāžu zālei, jo Bulduros palaikam tiek rīkoti konkursi. Māsa Annele mudinājusi Lienīti piedalīties konkursā. Lienīte ieguva pirmo vietu un iespēju izveidot savu personālizstādi.

Lienīte Slišāne ir gaismu māksliniece Nacionālajā teātrī, un šī izstāde ir sava veida dienasgrāmata. Adījumos ieadīti oriģinālie burti. Lielajā adījumā ir redzami arī rokraksti, piemēram, Antona Slišāna rokraksts un Lienītes mammas rokraksts. Izstāde saucas “Uzdevums”. Uz citiem adījumiem redzams Lienītes dēla Osvalda rokraksts, citāti no dēla uzdevumu burtnīcām.

Kamēr aplūkojam izstādi, fonā skan mūzika, kas arī ir neparasta. Katru reizi, kad piedzimis mazbērns, Antons Slišāns uzrakstījis tieši tam bērnam veltītu dzejoli. Fonā skan Osvalda piedzimšanas dienas dzejolim sarakstītā mūzika, ko sacerējis viņa labākais draugs Domeniks. Upītē ir sava ierakstu studija, kurā Lienīte ierakstījusi arī adīšanas procesu. Tur var saklausīt, kā skan adatiņas adot, kā čaukst dzija.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Upītes kultūrtelpa nav tikai istabiņa, bet visi notikumi, kas saistīti ar kultūru un kuros iesaistās ne tikai tie cilvēki, kas dzīvo Upītē. Uz Upīti jau desmit gadus brauc arī Nacionālais teātris.

Tā tas sākās

Stāstot par Upīti, obligāti tiek pieminēta Slišānu saime, kas sākusies ar Antonu Slišānu. Izrādās, ka šie stāsti ir saistīti arī ar Gulbeni. Antons Slišāns ir tas, kas visus pirmsākumus Upītei kultūrā ielika, un to turpina darīt viņa saime, bērni, mazbērni. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Antona mamma saslimusi ar neizārstējamu slimību un Antons nolēmis ierakstīt viņas dziesmas, jo viņa daudz dziesmu zinājusi – gan garīgās, gan tautasdziesmas. Viņa bijusi liela dziedātāja. Antons nopircis lenšu magnetofonu un sācis ierakstīt savas mammas dziedājumus. Iesācis ar mammu, tad turpinājis ar tēti, kurš kādas dziesmas zinājis. Tad pieslēdzies mammas brālis Miķelis Jermacāns, kurš tobrīd bijis mācītājs Gulbenes katoļu baznīcā. Antons sasēdinājis sieviņas taksometrā un braucis uz Gulbeni. Četros lenšu magnetofonos vienlaikus ierakstījis dziesmas. Šis dziesmu mantojums tagad ir etnogrāfiskajam ansamblim, folkloras kopai “Upīte” un bērnu un jauniešu folkloras kopai. Daļu no šīm dziesmām varējām dzirdēt arī mēs folkloras kopas “Upīte”, ko vada Lienītes brālis Andris, sniegumā.

Pārsla Konrāde

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt uz mazais Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (1)

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.