Dzirkstele.lv
Pienāca tā diena. 24.februāris. Tā diena, kad pirmo reizi mūžā es raudāju par kādas zemes un tautas sāpēm, kas nav Latvija. Diena, kura pārvērtās par gadu. Gads, kurā katru dienu un nakti izteicu vārdu – Ukraina. Lūgšanās un sarunās. Gads, kurā uzzināju vārdam “sāpes” tik daudz sinonīmu – Mariupole, Berdjanska, Irpiņa, Buča, Hersona, Izjuma, Krematorska, Mariupole, Sumi, Černihiva, Nikolajeva, Dnipro, Bahmuta un vēl daudz, daudz…
Gads, kurā aptvērām, ka vārdu salikums “ir taču 21. gadsimts” nenozīmē tikai visatļautību, ekrānu un digitālo tehnoloģiju laikmetu, bet arī karu pašā lielākajā Eiropas valstī, konfliktus un asinsizliešanu.
Gads, kurā uzzinājām, ka iebrukt, slepkavot, pazemot, izvarot “nozīmē” – “atbrīvot”.
Bet tas ir arī gads, kurā atcerējāmies, kas ir ticība. Ticība, ka lielāks nenozīmē stiprāks. Ticība, kurā saņemti sitieni nenozīmē padošanos. Uzzinājām, ka kara laiks var arī nebūt bez cerības, bet kā tāds, kurā katru dienu vēlamies dzirdēt: “Iebrucēji ir atkāpušies, mēs esam brīvi!”
Kā savā uzrunā Varšavā sacīja ASV prezidents Džo Baidens – brīvība ir vissaldākais vārds.
Šajā gadā vairāk nekā jebkad sapratu, ka vārds “mēs” nav tikai es, mana ģimene, latvieši, luterāņi, bet ikviens, kurš nevēlas dzīvot okupācijā. Mēs ieraudzījām cilvēku spītību neatstāt savas mājas pat pie frontes. Mēs ieraudzījām arī cilvēku vēlmi atgriezties mājās, kad teju vai visa pasaule ir ar atvērtām durvīm. Mēs ieraudzījām nepārspējamu gara spēku, redzot to, par ko vēl var sapņot, caur vārdiem “mēs uzcelsim atkal, mēs atjaunosim atkal, galvenais, lai esam brīvi”.
Mēs redzējām arī kavēšanos lēmumos, nogaidīšanu, vai tiešām ir vērts sniegt palīdzību. Mēs redzējām arī daudz nodevības un ieteikumus padoties. Mēs redzējām tik daudz viltus ziņu, kā nekad agrāk, un daudz vairāk mācījāmies paļauties uz Dieva vārdu.
Mēs nepieradām maksāt divkārši par dienišķo maizi un trīskārši par siltumu, bet iemācījāmies desmitkārt pateikties par brīvību.
Par brīvību no PSRS, par brīvību Kristū, Evaņģēlija un ticības brīvību. Ticību nevar atņemt neviens ienaidnieks, bet to var pazaudēt, lūdzot tikai par sevi un nedomājot par citiem. Kungs Kristus dzīvību atdeva, domājot tikai par citiem. Mūsu robežas palīdzēt nedrīkst beigties ar Latvijas kartes kontūru. Šodien mēs visi esam ukraiņi. Mēs šodien raudam, bet ar ticību un cerību.
Ticība bez mīlestības ir fanātisms, cerība bez mīlestības ir tukša raudzīšanās uz savu vēlmju piepildīšanos, bet tikai mīlestība uz Dievu un uz tuvāko, kurā ir pamatota ticība un cerība, ir tāda mīlestība, par kādu mums māca Kristus.
Kā rakstīja apustulis Pāvils: “Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.”
Lūdzam Tevi, Dievs, par Ukrainas iedzīvotājiem – ka Tu viņus pasargi briesmās un palīdzi pastāvēt šajā cīņā! Lūdzam par spēku un drosmi karavīriem un mediķiem! Lūdzam par sirmgalvjiem, kuri nevar aizbraukt no Ukrainas, par to, lai būtu, kas par viņiem rūpējas un palīdz! Lūdzam par tiem, kuri slimi un ievainoti, par viņu izārstēšanu! Lūdzam par bērniem, kuri, redzējuši kara šausmas, lai viņi saņemtu tavu dziedināšanu! Lūdzam par tiem bērniem, kuri palikuši bez vecākiem, par viņu aprūpi. Lūdzam par tiem, kuri ceļā, kuriem vēl jāpārvar grūtības izkļūt no briesmām un jāatrod, kur dzīvot, līdz beigsies karš. Lūdzam par tiem, kuri jau atraduši patvērumu, lai varētu iejusties un atrast spēku lūgšanās, šobrīd arī īpaši par tiem, kuri ir ieradušie Gulbenes novadā! Lūdzam par to, lai nenotiktu ļaunprātība pret neaizsargātajiem svešās zemēs! Lūdzam par mieru pasaulē un mieru cilvēkiem, Dievs ar Tevi! Lūdzam par cilvēku izpalīdzību citam pret citu! Lūdzam par ienaidnieku atkāpšanos no Ukrainas! Lūdzam par Ukrainas brīvību un neatkarību! Lūdzam par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zeļenski un viņa ģimeni, par viņu pasargāšanu no visa ļauna!
Pateicamies par mājvietām, kas atrastas, pateicamies par ēdienu, dzērienu, apģērbu un cilvēkiem, kuri palīdzējuši neziņas pilnos brīžos! Pateicamies par visu, kas mums ir, arī par to, ko ikdienā neesam novērtējuši! Esi mums visiem žēlīgs un, piedodams grēkus, atpestī caur Savu Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu! Āmen.
– Luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss
