Baltais gulbi ar sudraba spārniem,
Aiznes mani, kur bērnība mīt,
Vidzemes gleznainiem pakalniem pāri
Uz zemi, kur manai dzimtai ir lemts saknes dzīt!
Aiznes pāri tumšiem egļu vēriem,
Kur pavasaros ilgi tveras sniegs,
Kad Vidzemes meiteņu acu krāsā
Jau piesaulē vizbules zied!
Aiznes mani, kur bānītis mazais
Vēl kā ezītis pukšķēdams iet,
Kur Gaujas meitiņai Tirzai
Ievām pušķotos krastos lakstīgalas dzied!
Aiznes mani, kur apzeltī rudens
Veco pilsētas parku,
Kad rīta saulei top solis gurdens,
Bet vakaros tumsu atvaira strūklaka “Pakur!”.
Aiznes mūsu tautas rakstnieku pēdās,
Kas ar siržu asinīm ierakstītas,
Tās neizdzēsīs pārmaiņu vētras,
Jo viņu darbs ir mūžīgs kā zeltainais dzītars!
Baltais gulbi ar sudraba spārniem,
Aiznes mani, kur šalc zaļais mežs,
Kā mana vectēva jaunības dziesmā dzied,
Lai spēku dabā un senajās dziesmās gūstam arī mēs!
-Nauris Gekišs (2023-02-25)
