Ruda lapsa uz staba dejo
Un ar kuplo asti sveicinot māj.
Kā pēdējā lapa zarā cīnās ar vēju,
Kā spītīga lapa, kas neatstāj mājas.
Šeit, kur vēji staigā pāri
Un lietus mākoņi apkārt iet,
Ilgāk zelta lapas tur zari
Un mežos ilgāk slēpjas sniegs.
Šeit kā Dieva ausī vai bļodā,
Kur senāk muti mazgāja labsirdīgs milzis,
Patvērumu mazs ciematiņš rod
Un turas pretī pasaules vējiem jau ilgi.
Slēgti kantori, veikals un bērnudārzs…
Vai drīz visa Latvija tāda jau būs?
Arī lapsu fermas vairs nav,
Bet mazi namiņi lepni slejas, kā sakot:
“Mums būt!”
Vēl bites dravā medu nes,
Vēl zied un augļus dod ābeles dārzos,
Vēl sulas dāvina katrs bērzs,
Un mākslas skolas bērni tik skaisti glezno!
Kamēr mēs esam, nekas nav zaudēts,
Un tā ir mūsu izvēle – būt,
Kam vidzemnieku spītība mantota paaudzēs,
Tam arī kalnu nest nav pārāk grūt’!
- Nauris Gekišs (2025-02-16)
