Dzejas dienas

Arvis Degums

***

Es nāku no dziesmas ar austošiem rītiem
Ar medus un vērmeļu garšu uz lūpām
Es nāku no pakalniem spītīgi zaļiem
Un nevar to man atņemt neviens
Es nāku un palieku šeit šajā vietā
Ar visu kas bijis un visu kas būs
Es nāku un atstāju sirdī sev vietu
Lai mīlētu Dzimteni savu un tavu
Es nāku ar skatienā dzīvības liesmu
Ar roku pie rokas un sirdi pie sirds
Un dvēsele mana klusa ir lūgsnā
Par mieru par tevi un sevi mazliet
Es nāku ar putna kliedzienu sīvu
Ar vēja un bezvēja melodiju
Un skatienā savā zīmēju tevi
Dzimtene māte sieviete mana

Antoņina Logina

NO SIRDS

Šodiena – kārtējā rudens diena,
kad lapās viz saules zelts.
Vējš tās rausta un zemē met,
sīkas lāses logos sit,
bet sirds priecājas –
jauna diena ver vārtus vaļā.
Novēlu visiem no sirds,
lai šĩ diena tik krāšņa
kā krāsaina rudens lapa,
kas jau iztālēm mirdz!
Lai ziedi, kas vēl salnām nav skarti,
jūsu skatienos prieku nes!
Pasmaidiet biežāk viens otram,
sirdis lai piepilda saule,
kuras pa reizei trūkst.
Prieka atvaros gaisma mīt –
smeliet jūs to no sirds!

Daiga Kalinka

***

Paši skaistākie vārdi
Aizskrien visumā putniem līdz.
Paši mīļākie vārdi
Azotē sirdi silda un mīl.
Paši siltākie vārdi
Gozējas atvasaras saulē un tic
Putnu atgriešanās ceļam.
Paši tuvākie vārdi
Vēja balsīs un aukās skan.
Paši skaistākie vārdi
Izplaukst kādā īpašā balsī.
Paši mīļākie vārdi
Katru rītu no jauna mostas
Un kā putni apmetas manī,
Un paliek.

Irisa Puidze

***

Šonakt kā balta poga
Mēness piešūts debesīm,
Un ar savām pogcaurumu acīm
Noraugās tieši manī.
Tāda savāda nakts,
Kad gribas doties uz zvaigžņu pļavām
Mīlestības aitiņas ganīt.
Un es eju, kaut aizvērtām acīm,
Jo šī nakts pieder man,
Kamēr tā poga vēl nav notrūkusi
Un man pašai sirdī
Vēl “Mēnesnīcas sonāte” skan.

Ilona Gaile

ZVAIGZNĪTE, ZVAIGZNĪTE

Tagad saku, kā ir,
Un dzīvot palicis viegli.
Ja Kārtenes kalnu apber miljoni zvaigžņu,
Vairs nesaku –
Tā mirdz man sirds.
Vienkārši – augusta vidus
Un debesīs zvaigžņu lietus.
Tagad saku, kā ir,
Un dzīvot palicis viegli.
Nav vairs sirds trīsu par teikto
Un baiļu par noklusēto.
Nu jau atmiņa klibo,
Jābaidās sevī pat vilties:
Ja nu tas nebiju tu,
Un ja nu zvaigznes ne tās…
Zvaigznīte, zvaigznīte
Atmirdzi debesīs,
Nekrīti, nekrīti,
Paliec vēl debesīs…

Uldis Ilva

***

Vai tu vēl atceries
To veco vītolu ezera krastā
Ar sudrabaini zaļajām lapām?
Tad mēs abi par pāri tapām.
Pa lieliem sūnzaļiem zariem
Mēs tajā vītola augšā kāpām.
Nez kāpēc, tavs dzeltenais lindraciņš
Man vēl tagad stāv prātā.
Vai atceries, kā mēs tur augšā
No rudens krāsotiem rudzu salmiem
Novītus gredzenus mijām
Un piekrastes gulbji mums sveicienus māja?
Bet pie vītola stumbra
Mēs stādījām pīlādzi jaunu,
Lai sargā tas vītolu sirmo
Un sapņus, kas koka lapotnē tapa.
Vai gan man stāstīt,
Kā aizjoņo brīnišķie gadi,
Kā šis nerātni skrejošais laiks
Ar nejauku kučiera pātagu
Sagrumbo sejas?
Sen jau vairs nav
Tā mūsu sudraba vītola ezera krastā,
Tikai pīlādzis – pīlādzis aug!
Kad rudeņos eju tam garām,
Tas manā dvēselē pa sārtai odziņai met.

Evita Petručeņa

***

Mana mīlestība bija par lielu.
Tā iesprūda tavas ikdienas šaurajās durvīs.
Tā bija par smagu, lai noturētos
Noguruša cilvēka rokās.
Nu es klīstu… ar mīlestību savu,
Pa īstam nevienam nevajadzīgu.
Tā izkalst svelošā saulē,
Novīst no vientulības…
Bet es eju un eju
Pretī uz bezgalību.
Lielā mīlestība smeldz
Kaut kur krūtīs kā aizķēries kamols.
Par lielu – tu teici,
Nu labi – atpakaļ ņemu
Un eju…

Pati vien viņu tik lielu izaudzēju.

Ramona Ruņģe

***

Rītos es kopā ar pūcēm mostos.
Vai, pareizāk sakot, mokos,
Jo acīm, kas tumsas palagus mīl,
Ir grūti atdoties gaismai.
Zem pusdienu saules man zvirbuļi līdz.
Vai, pareizāk sakot, tie knābj,
Lai acis es paceļu mākoņiem pretī,
Lai ielaižu dvēselē prieku.
Vakarā vēlā, kad zvaigznes sāk dzimt
Un vārtus uz dienu ver ciet,
Es aitu vietā savus putnus skaitu,
Vai visi ir atpakaļ mājās.

Inta Aizkalniete

***

Vecie cilvēki santīmus skaita –

centu pa centam

līdz pēdējai kapeikai.

Vecie cilvēki minūtes skaita –

gadu pa gadam

līdz pēdējai sekundei.

Vecie cilvēki slimības skaita –

sāpi pa sāpei

līdz pēdējam smeldzienam.

Vecie cilvēki skaita un skaita –

rēķinus, raizes

līdz mazbērna bučiņai.

Izkūst domas

glāstā un skāvienā,

Sirds sēžas zelta

krēsliņā.

Iveta Krūmiņa

***

Sapnī redzēju Mīlestību.
Aizsietām acīm tā gāja
pa ļaužu pārpilnām, steidzīgām ielām
un riekšavām dāvāja mazlietiņ no sevis –
kādu daļiņu sirsnības, sapratnes, mīļuma..
Kāds piestāja viņai blakus
un līdzēja pāriet ielu,
kāds pasniedza glāzi ūdens,
kāds pavadīja,
un visi tie, kā pēc saņemta mīļa glāsta,
laimīgi tālāk gāja.
Arī tie, kuri steigā paskrēja viņai garām,
saņēma kādu drusku,
tik vien, ka to burzmā tikpat kā nemanīja,
jo noliektu galvu savu rūpi tālāk nesa.
Balta dūja nosēdās man uz pleca.

– Vai arī tu to pamanīji?

Katrs ir tieši tik laimīgs vai nelaimīgs,
cik lielu riekšavu, cik mazu kripatu
mīlestības nes sevī.

Aivars Osis

***

Es pateicos par Tavu žēlastību,
Par izlieto no debesīm Tavu svēto mīlestību.
Es pateicos par Tavu roku stipro,
Kas notur vētrās, neatlaiž, lai Tevī svētīts tiktu.
Es pateicos par Tavu gribu labo,
Par mācību, kas mūsu dzīves labo.
Es pateicos, ka esi devis Vārdu,
Kas pārtapis ir atziņā, lai visus dziedinātu.
Tu maize svētā, Tu – mans vīnakoks,
Mēs Tevī dzīvi esam, Tevī viss mums dots.
Ceļš mums uz debesīm jau izlolots,
Lai top Tavs prāts un griba,
Tev lai vienmēr gods.

Inese Strautmale

***

Iemīlos klusumā,
iemīlos mierā,
troksnis un burzma vairs nav man draugs.
Klusumā dzirdu, kā sirds dzied dziesmu,
klusumam ir citādāks veidols un lauks.
Klusumā vieglāk
sadzirdēt sevi,
klusumā mierīgs prāts un nervi.
Iemīlos klusumā vairāk un vairāk,
dzirdu, kā labais mājas gariņš staigā.

Inese Tirzīte

***

Viss paiet,
Paiet tik ātri.
Sniegs pavasara ziedos,
Salna ievās,
Slapjš, draņķīgs cīruļu puteņa sniegs,
Viss paiet, paiet tik ātri…
Vakar, šķiet, biju vēl bērns,
Ar izbrīnu pasauli tvēru un skatīju.
Šodien,
Bet šodien vējš atradis
Sudraba šķipsnas man matos,
Soļus skaitījis lēnus…
Ak, nebēdnis vējš!
Tik sirds mana skrien, skrien kā bērnībā toreiz,
Dzeltenam taurenim pakaļ,
Vizbulēs vārtās, un saulei pretī,
Pretī bezbēdu vieglumā trauc!
Es gribu,
Gribu kā toreiz,
Būt, palikt,
Būt tai vieglumā…
Palikt!