Dzirkstele.lv
Man katrs gadalaiks atveras savā īpašā krāšņumā. Gaidu katru ar cerībām un interesi. Nāks ziema – varbūt balta kā sirma māmuļa mīkstā sniega lakatā vai ar bargumu un ledus vāku uz ūdeņiem. Būs zīlīšu drūzma putnu barotavās, dabas klusuma un pārdomu sezona. Varbūt šoziem būs dzirdams “lauska tēva” asā cirvja šķēliens, kas uzjundīs nebijušas izjūtas! Iespējams, ka trokšņainās vides dēļ tādi fizikāli trokšņi netiek pamanīti. Vai varbūt lielie sali mūsu platuma grādus pametuši un lausks pazudis? Es to atceros kopš bērnības. Vai jaunie ļaudis zina, kas ir lausks un kāda ir tā fizikālā izcelsme? Vai skolās par to dabaszinību stundās māca un izskaidro dabas spēkus? Dabas spēki rada emocijas, un tās izpaužas mūsu dzīvēs kā zibens, kā lauska spēriens sausā kokā. Cilvēku mūžus dažkārt salīdzina ar gadalaikiem: pavasaris – bērnība, vasara – dzīves ziedulaiks, rudens – ražas posms, ziema – pārdomu laiks, kad doma var šķilties kā dabas spēks.
Izbaudot katru dabas krāsu, tik daudz ko var atcerēties un gaidīt! Arī sabiedriskajā dzīvē! Atšķiru žurnālistes galgausnietes Mārītes Dzenes grāmatiņu “Domu skices” un atrodu tik viedus vārdus, ka autorei lūdzu autogrāfu tieši pie sentences grāmatas 47.lappusē: “Mūžs ir domāts, lai būtu ko zaudēt – pa dienai, pa gadam. Cik bijis baltu mirkļu, kas kā putni ceļas spārnos? Nežēlīgais pulkstenis skaita un aiznes tos nebūtībā. Bet viss vēl nav zaudēts. Vēl arvien modina strazda svilpe, lai ievas ziedu smarža reibina un lai sirdsapziņa ir balta kā pirmais sniegs. Katru dienu kāds gādā, lai nezustu ticība.”
Arī Tirzas Biedrības namā viņa prezentēja savas “Domu skices” pasākumā, kurā mūsu pašdarbības kolektīvi svinēja savus rudens svētkus – amatiermākslas jauno sezonu. Kā pirmais vakara punkts: jaunā grāmatiņa! Prieka vilnī izskanēja Mārītes Dzenes atziņas, un Lejasciema muzikants Jānis Upītis no saksofona izvilināja fantastiskas melodijas! Mārītes draugi lasīja lappuses no jaunās grāmatas. Ieklausījos un biju ļoti intriģēta pati turēt rokās šo, manuprāt, jauko atziņu grāmatiņu. Aiz katras skices īsts krāsains mākslas foto – tik piemērots skices saturam! Dabas ainavas un ziedi pastiprina lasītāja emocijas.
Ar savu jauno auklējumu bija ieradusies arī grāmatu izdevēja Ilona Vītola un par simboliskām cenām piedāvāja arī agrāk izdotās viņas izdevniecības grāmatas. Pamanu arī savu grāmatiņu “Vecums nenāk viens”. Iegādājos par simbolisku cenu! Man no pašas grāmatām plauktā palicis tikai pa vienam eksemplāram.
Domāju, ka Mārītes Dzenes grāmatiņu nepiemeklēs aizmirstība plauktos! Tas nedrīkst notikt, jo tā man liekas kā valodas pērle. Vajadzīga, protams, laba reklāma, un es silti iesaku grāmatiņu iegādāties, izlasīt un iedziļināties saturā. Neviena lieka, nepārdomāta vārda! Tā pašlaik ir mana “naktsgaldiņa grāmata” – pa rokai, kad drūmas domas māc un prāts nemierīgs. Izlasīju un sapratu, ka tā nav tik daudz par pašu Mārīti, cik par dzīvi kopumā.
Meita Gundega ievada vēstījumā saka: “Mamma vienmēr ir teikusi, ka vienīgais, ko viņa prot – ir rakstīt! Es piekrītu – viņa prot “Rakstīt” ar lielo burtu.” Pie tāda secinājuma nonāks katrs, kas lasīs un iedziļināsies “Domu skicēs”. Mans novēlējums: lai top vēl kas jauns un lasītājiem interesants! Lai labi rakstās, viņai vēl ir tikai rakstniecības vasara, kad pārdomu ziedi plaukst. Būs ražas laiks, un mēs to ar interesi gaidīsim.
– Ieva Bērziņa
