Gulbenē luterāņu baznīca bez torņa jau 80 gadus

Otrā pasaules kara gadi par liktenīgiem kļuva arī draudzes dievnamam Gulbenē. 1944. gada pavasarī, veicot augstā baznīcas zvana torņa spridzināšanu, ēka gandrīz pilnībā tika sagrauta. Tornis uzgāzās visai baznīcas ēkai, kā rezultātā stipri cieta pat ēkas otrā galā izvietotais altāris – daudzas koka detaļas bija salūzušas, bet altārglezna iznīcināta pilnībā. Protams, arī tiešā torņa tuvumā izvietotās ērģeles un koka solus telpā iznīcināja smagās torņa drupas. Brīnumainā kārtā neskarta palika pults un kancele. Diemžēl baznīcas zvana turpmākais liktenis pagaidām nav zināms.

1945.gadā par Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju kļuva Edgars Jundzis. Viņa vadībā sākās sagrautās baznīcas atjaunošanas darbi, tomēr pilnībā darbus pabeigt neizdevās, jo 1951. gadā mācītājs represēts (izsūtījums uz Vorkutu). Cietušā baznīcas altāra atjaunošanas darbus uzņēmās Oskars Cepītis.

Baznīcas ēkas remonti tika turpināti tikai 60.gados, kad par draudzes mācītāju sāka kalpot Žanis Dambis. Šajā laikā notika arī mācītāja mājas celtniecība pie baznīcas. Ilgu laiku baznīcai bija jāiztiek bez soliem. Drustu draudzes likvidēšanas laikā izdevās iegūt solus Gulbenes baznīcai. Pakāpeniski pabeidza arī baznīca altāra atjaunošanu. Salīdzinot ar 1843.gadā iesvētīto ēku, atjaunotajai būvei joprojām trūkst redzamākā un baznīcām raksturīgākā – zvana torņa. Šī paša iemesla dēļ nav atjaunota arī galvenā ieeja baznīcā, kas atradās torņa daļā.

No garīgās nozīmes baznīcas tornis ir kā bāka, kas norāda ceļu pie Dieva. No praktiskās nozīmes torņu spridzināšana ir tāds uzdevums, lai pretinieks nevarētu no torņa neko tālu novērot. Taču no garīgās puses tā ir vēlme stāvēt pāri Dievam. Ja tornis parāda, ka visaugstākais ir Dievs, tad tā nojaukšana, spridzināšana rāda, ka Dievs nav vajadzīgs. Tāpat kā pusaudzim nereti šķiet kādā posmā, ka viņš visu zina labāk par pieaugušajiem, tā līdzīgi arī cilvēkam, kad viņam šajā pasaulē ir liela vara, kādā brīdī var šķist, ka viņam pieder lielāka teikšana pat nekā Dievam.

Dievnama tornis atšķiras no pils torņa, tas atšķiras no debesskrāpja ar to, ka tas neuzsver cilvēka veikumu un nejautā pēc apbrīna, bet gan norāda virzienu, uz ko mums tiekties. Viss labums, kas saistīts ar labklājību un varu, ir pārejošs un zūdošs. Tā ir tikai viltus ilūzija par to, ka mums šajā pasaulē kas pieder uz visiem laikiem. Vienīgais, kas mums var būt uz visiem laikiem, ir Debesu Valstība. Tādēļ būtu svarīgi torni atjaunot.

Latvijā šobrīd nav otras tādas pilsētas, nerunājot par lauku dievnamiem, kur nebūtu atjaunots dievnams, kas ir arī valsts nozīmes vēstures piemineklis un pilsētas vēsturiskais sākums. Citās pilsētās lielu artavu ir ielikušas vietējās varas. Gulbenē līdz šim pašvaldībai tas nav izdevies – dažbrīd nabadzības dēļ, citu brīdi nepietiekamas prioritātes dēļ. Nesen draudze iesniedza projektu par pamatu daļas atjaunošanu Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei ar tāmi par 90 000 eiro, bet diemžēl līdzekļi netika piešķirti.

2013.gadā tika nodibināts Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas torņa atjaunošanas fonds. Fondā līdz šim kopumā saziedoti 50 000 eiro. Taču pie šā brīža augstajām izmaksām tie vēl nav līdzekļi, ar kuriem pat varētu iesākt kādus būvniecības darbus, savukārt kā projekta līdzfinansējums tas būtu jau labs pamats. Dokumentu ziņā viss ir sakārtots, projekts ir gatavs, bet nav nepieciešamā finansējuma.

Vai Dievam vajag torni, vai viņš to noteicis celt? Nē, protams. Bet tā ir cilvēkiem saprotama zīme par Dieva varenību un mīlestību un par cilvēka tiekšanos pie Viņa.

Protams, visvairāk mēs to varam darīt ar savu kalpošanu ikdienā, palīdzot tuvākajam un sekojot Kungam Kristum savā dzīvē, bet dievnams ir Dieva nams tieši tādēļ, ka tas ir nošķirts no ēkām, kurās dzīvojam, lai sapulcētos tur slavēt un pielūgt Dievu. Ne tādēļ, ka Dievs nebūtu sastopams ikvienā ēkā vai ārpus ēkām, kur mēs ar Viņu satiekamies, bet gan tādēļ, ka baznīcas ēka ir tikai satikšanās vieta – caur Vārdu, lūgšanu un sakramentu. Savukārt tornis ir redzamā zīme, kas atpazīstama jau no tālienes. Būtiskākais, protams, ir dzīvā baznīca, dzīvie akmeņi – cilvēki, kuri seko Jēzum Kristum. Bet, lai varētu kopā sapulcēties, draudze tam ir cēlusi īpašu namu. Mūsu pienākums būtu to atjaunot, lai caur to paustu Dievam godu un pateicību par žēlastību un mīlestību, ko Viņš mums dāvājis!

— Ilgvars Matīss, Gulbenes luterāņu draudzes mācītājs