Dzirkstele.lv
Pieminot latviešus dziesmu pasaulē, saistībā ar Gulbenes pusi vispirms iedomājamies diriģentus brāļus Kokarus, bet ir vēl cits notikums, kam nu atzīmējam 90 gadus.
Francijas kūrortpilsētā Nicā Vidusjūras piekrastē 1932.gada marta sākumā tika rīkoti folkloras svētki. Tajos lielākoties piedalījās Francijā tobrīd dzīvojoši Eiropas tautu pārstāvji. Ar Latvijas sūtņa Francijā Viļa Šūmaņa starpniecību tika uzrunāta arī Parīzes latviešu biedrība, kurā darbojās daļa samērā nelielās latviešu kopienas, cilvēki, kas tur strādāja vai mācījās. 1931.gadā pie biedrības izveidots vīru dubultkvartets Edgara Oto Pinkas vadībā. Viņš, Latvijas armijas sūtīts, tolaik mācījās Francijas Jūras ministrijas Kuģubūves akadēmijā. E.Pinka (1895-1941) dzimis Gulbenes muižā, kur tēvs Pēteris Pinka no Madonas puses tolaik bija dzirnavnieks. Iepriekš viņš strādājis Stāmerienā, vēlāk Ates dzirnavās Kalncempju pagastā. Edgars pēc Gulbenes draudzes skolas 1907.-1914.gadā apmeklēja Pleskavas reālskolu, tad iestājās Kronštates jūras inženieru skolā, beidza to kā kuģu mehāniķis. Revolūcijas laikā viņš dienēja Melnās jūras flotē, 1918.gadā atgriezās dzimtenē, Liepājā iekļāvās topošajā Latvijas armijā. Pēc Neatkarības kara gan uz laiku tika atvaļināts, bet tad atkal pieņemts kā jūras virsnieks. Kad divdesmito gadu vidū Nantē tika būvēta zemūdene „Ronis”, Pinka turp komandēts darbu pārraudzībai kā Latvijas pārstāvis. Uz Nanti no Latvijas nosūtīja tehnikas apgūšanai nākošos zemūdenes komandas locekļus, inženieris brīvajā laikā tos apvienoja pūtēju orķestrī – mūzika bija viņa aizraušanās. Parīzē vīru balsīm pievienojās arī sievietes, kopā korī dziedāja vairāk nekā 30 dalībnieki. Starp tiem bija arī profesionāli dziedātāji, kā Zigrīda Pelca, Roza Rozanova, Elza Žebranska.
29.februārī folkloras svētku dalībniekiem bija kopuzstāšanās koncertzālē Parīzē. Pāris dienas vēlāk ap 700 cilvēku speciālvilcienā no Francijas galvaspilsētas izbrauca uz dienvidiem, ceļu un 4 dienu uzturēšanos kūrortpilsētā sedza Nicas pašvaldība. Līdz ar latviešiem un francūžiem pasākumā piedalījās armēņi, austrieši, bulgāri, čehoslovāki, dienvidslāvi, grieķi, kanādieši, norvēģi, poļi, spāņi, turki, ungāri, zviedri. Atzinīgi novērtētas kora dziedātās „Pūt vējiņi”, „Sidrabiņa upi bridu”, „Aiz upītes es izaugu”. Bet publikai patika arī E. Žebranskas uzstāšanās ar solodziesmām. Parādītas aī pāris tautasdejas. Daudzo kopdalībnieku dēļ atsevišķām tautām atvēlētais laiks bija īss. Īpaši skatītāji sajūsminājās par latviešu grupas tērpiem. Tos pasākumam atsūtīja no Latvijas. Galvenais palīgs šai ziņā bija Liepājas muzejs, tā nu pārsvarā rādīti Bārtas, Nīcas, Rucavas tērpi, bet, kā vēlāk rakstīja E.Pinka, tie bijuši arī no Cesvaines, Krustpils, Piebalgas. Daļa tērpu, galvenokārt vīriem, darināta uz vietas Parīzē, sūtniecības ēkā kāda telpa atvēlēta ātrai šuvēju darbnīcai.
Nedēļas nogales dienās notika uzstāšanās dažādās vietās, galvenais pasākums bija lielais koncerts Nicas operā piektdienas vakarā, kur latvieši saņēma lielus aplausus. Svētdien rīkots visu tautu pārstāvju kopīgs gājiens cauri pilsētai, arī tad latviešu grupa sumināta kā pazīstama no uzstāšanās., tās dalībnieku attēli bija vietējos un arī galvaspilsētas laikrakstos. Arī Latvijas sūtniecība vērtēja, ka izdarīts ļoti daudz valsts labākā atpazīšanā. Līdzīgus svētkus Nicā rīkoja vēl pēc gada. Kādu mēnesi iepriekš sūtniecība speciāli izprasīja no dienesta vietas Liepājā E.Pinku, lai viņš atkal varētu pastrādāt ar parīziešu kori.
Savukārt Edgara Pinkas vecākā māsa Marta Eiženija Pinka-Šmite trīsdesmitajos gados ar Alberta Mucenieka vadīto Gulbenes kori „Dziesmu vara” piedalījās dziesmu svētkos Rīgā.
- Indulis Zvirgzdiņš
