Šī grāmata, kas Druvienas kultūras namā tika prezentēta 17. novembrī, ir ilga darba rezultāts. Vēl pirms Latvijas simtgades manās rokās nonāca ar roku rakstītās Alfreda Drulles atmiņas par bērnību Druvienas apkārtnē. Tā bija kserokopija ar pievienotām bildēm, bet sliktās kvalitātes dēļ bildes bija miglainas. Atmiņu oriģināls bija pazudis laika gaitā, bet šis albums ir uzskatāms par sākumu ceļam, kas rezultējies ar grāmatu. Pirms gadiem sešiem iedevu šo stāstu izlasīt vietējam novadpētniekam Nilam Treijam, un viņš sāka šķetināt vaļā garo kamolu, kur bija iepīti aizmirsti vietvārdi, mums zināmi un nezināmi cilvēki, raduraksti un notikumi.
Šīs grāmatas ceļš man atgādina arheologa darbu, atklājot aizmirstu un apraktu pilsētu. Iesākumā arheologs atrod vienu akmeni vai ēkas detaļu, sāk rakt vaļā, un pēc liela darba mūsu skatienam paveras no jauna atklātā pilsēta ar mājām, ielām, laukumiem, krustojumiem, kur katrai detaļai ir savs nosaukums, savs izcelšanās iemesls un vēsture.
Šo četru māju stāsti nav tikai par dažām ģimenēm un saimniecībām. Bez tā, ka šie stāsti parāda Latvijas vēsturi mazā fragmentā, šeit ir lasāmi ļoti interesanti stāsti par sadzīves niansēm, ieradumiem un izdzīvošanas prasmēm grūtos apstākļos, piemēram, kara laikā. Grāmatā ir unikāli stāti par kādu vīru, uzvārdā Ronītis, kuram patika staigāt kailam – pievienotās fotogrāfijas ir kā liecības šai personības īpatnībai. Te ir arī skatāmas fotogrāfijas vēl no 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kad zemnieki sāka kļūt turīgāka, sāka vairāk braukāt un izmantot tā laika jaunās tehnoloģijas. Starp citu, tieši fotogrāfiju sadaļa ir īpaša.
Grāmatas tapšanas laikā tika apkopota bagātā fotogrāfiju kolekcija gan no Druļļu ģimenes arhīva, tika izšķirstīti daudzie Debesnieku (tagad Zvejnieku) ģimenes arhīvi, bagātu ieguldījumu deva gan Druvienas Vecā skola-muzejs, ir attēli no Valsts arhīva, no Gulbenes muzeja un privātiem arhīviem. Tieši fotogrāfijās redzamo cilvēku atšifrēšana bija viens no grūtākajiem un vienlaikus interesantākajiem darbiem. Reizēm attēla otrajā pusē bija pierakstīti personu vārdi un laiks, bet, līdzīgi kā šodien, laikam arī toreiz domāja – gan jau šo notikumu visi atcerēsies un visi jau pazīst attēlā redzamos cilvēkus, tomēr simts gadus vēlāk bieži vien nekas nav skaidrs. Tad palīdz mazas nianses – fotogrāfa zīmogs, detaļas uz uniformas vai rokās esošās dziesmu grāmatas vāka uzraksti.
Man ir milzīgs prieks, ka tik daudzos attēlos, kas līdz šim ir bijuši anonīmi, mēs šobrīd varam saskatīt reālus, atpazīstamus cilvēkus, un jāpiebilst, ka grāmatu var ne tikai lasīt, bet bagātīgo attēlu dēļ tā ir interesanta arī bērniem. Mūsu mājās tieši bērni bija vieni no aizrautīgākajiem šķirstītājiem, skatoties tā laika bērnu modes, frizūras un fotografēšanas pozas.
Grāmata ir ļoti kvalitatīvi nodrukāta, attēli ir dzidri, skaidri un gluži kā īsti. Tāpēc nav brīnums, ka atklāšanas vakarā līdzi paņemtie simts eksemplāri tika ātri izķerti. Tur var atrast ziņas un liecības par daudzām ģimenēm un to savstarpējām saiknēm, var redzēt viņu dzīvesveidu, un pats galvenais, ir drukāts, apkopots materiāls nākamajām paaudzēm, kurām būs vieglāk atšifrēt savas saknes un izprast vietu, no kurienes mēs esam cēlušies.
