Diāna Odumiņa
Nesteigties iztīrīt skapi no vecmāmiņu pūrā dotajiem rokdarbiem aicina gulbeniete Iveta. Viņas metode ir piešķirt otru dzīvi seniem dzimtas darinājumiem.
Piemēram, viņa no vecmāmiņas Millijas Henrietes tamborētajām spilvendrānām ir sev uzmeistarojusi vasaras krekliņu. Turklāt, izārdīdama senu spilvenu, Iveta tajā atradusi ko paslēptu. Ko tieši, to viņa nesaka – esot dzimtas noslēpums. Runa ir par rituālu, par maģiskām darbībām, ko veikuši dzimtas vecie ļaudis, kad kāds no jaunajiem iestūrējis laulības ostā. Rituāla veikšana garantējusi ilgu un saticīgu kopdzīvi.
Iveta saka – tā ir latviešu tautas seno tradīciju daļa, kura maz vēl pētīta un būtu kāda maģistra darba vērta. “Sevišķi Litenes pusē jaunlaulātajiem pirmās nakts spilvens tika taisīt īpaši. Stiprai ģimenei tika dots stiprs spilvens. Un, iespējams, jaunlaulātie nemaz nezināja par šāda spilvena saturu,” teic Iveta.
Rokdarbi priekam un maizei – šo māku Iveta pārmantojusi no abām – tēva un mātes – savas dzimta līnijām. Viņai tāpat kā vecmāmiņām ir prasmīgas, vieglas rokas un izpratne par skaisto. Viņas dzimtā saglabājušās leģendas par vecmāmiņas Millijas Henrietes kā rokdarbnieces piedzīvojumiem. Vecmāmiņas dzīvē ir bijis Rīgas periods. Toreiz viņa, vēl jauna būdama, galvaspilsētā piepelnījusies ar rokdarbiem. Viņas labākās kundes bijušas līgavas. Pirkušas iesāktu un vēl nepabeigtu rokdarbu, piemēram, izšuvumu. Doma bijusi tāda: lai precinieks, ciemos nākdams, redz, ka jaunava rokdarbniece. Daži iesāktie darbi pie Millijas Henrietes pēc tam atgriezušies, lai viņa tos pabeidz darināt līdz galam. Atkal jau – lai varētu atrādīt preciniekam.
Vēl Iveta slavē vecāsmātes principu, ka gultai vienmēr jābūt baltai saklātai ar spilvenu kaudzi uz tās, kur viens lielais spilvens un virs tā vairāki cits par citu mazāki. “Tiešām apbrīnojami, ka tolaik prata tādu baltu gultu klāt, kaut smagi strādāja lauku darbus! Atceros – vecmāmiņa stāstīja, ka laulību gultā laulātajiem jāguļ uz viena kopīga lielā spilvena, tad būs saticīga dzīvošana,” saka Iveta.
