Dzirkstele.lv
26.aprīļa “Dzirkstelē” ar lielu interesi izlasīju talantīgā sportista, daudz zinošā Jāzepa Odumiņa rakstu “Es redzēju Vili Lāci!”. Pievienojos raksta autora vērtējumam par rakstnieku, bet nepiekrītu citam publiski paustajam.
12.maijā apritēja 118 gadi, kopš V.Lāča piedzimšanas. Es, mācoties Jaunpiebalgas vidusskolā, sāku saraksti ar rakstnieku, kura turpinājās vairākus gadus. Daļa no V.Lāča vēstulēm man ievietota viņa Kopotos rakstos. Personīgi ar pasaulē visvairāk tulkoto latviešu rakstnieku satikos un sarokojos Andreja Upīša 85. dzimšanas dienas svinībās, kuras notika 1962.gada 4.decembrī toreizējā Drāmas teātrī. Toreiz V.Lācis mani informēja, ka sagatavojis nosūtīšanai man savu romānu “Pēc negaisa”. To drīz arī saņēmu.
1964.gada 11.maijā Rīgas Operas namā notika rakstnieka 60. dzimšanas dienas atzīmēšana, kurā pats jubilārs veselības dēļ nepiedalījās, bet tika sirsnīgi sumināts no daudziem apsveicējiem – arī no manis. Jubilejas pasākumu pilnībā varēja vērot televīzijā.
Otrā dienā ierados rakstnieka dzīvesvietā Mežaparkā, Stokholmas ielā 33, kur apsveicu jubilāru personīgi. Tur bija vairāki ciemiņi. Viņu vidū literāti Zigmunds Skujiņš, Arvīds Grigulis, Valdis Lukss, V.Lāča sievasbrālis Voldemārs Kalpiņš un citi. Pie rakstnieka viņa dzīves laikā tiku ciemojies vēlreiz.
V.Lācis nomira 1966.gada februārī. Atvadīšanās notika Universitātes Lielajā aulā. Bēru procesijā tās dalībnieki no Universitātes līdz 1. Meža kapiem gāja kājām. Viscaur ielu malās bija daudz cilvēku. Gājienu vairāki vēroja no saviem dzīvokļiem pa atvērtajiem logiem. Kapos man bija iespēja atvadīties no rakstnieka ar tradicionālajām trīs smilšu saujām. Bērēs esmu redzams fotogrāfijā, kas publicēta laikrakstā “Cīņa”. V.Lāča sieva Velta vēlējās savu dzīvesbiedru guldīt dzimtas kapos, bet valdība un komunistiskās partijas vadība to nepieļāva. Viņiem bija izdevīgi, lai apbedīšanas vieta un tai paredzētais piemineklis aizsegtu skatu uz pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli.
Pēc V.Lāča došanās mūžībā vēlākos gados piedalījos viņa kapa pieminekļa atklāšanā, viņa muzeja mājā Mežaparkā atklāšanā, uzturēju saziņu ar sievu Veltu, viņas brāli, biju aicināts un piedalījos viņu bērēs, izvadot no krematorijas. Voldemāram Kalpiņam atvadu vārdus teica Gunārs Priede, bet Veltais Lācei – Zigmunds Skujiņš.
Jāzeps Odumiņš raksta, ka V.Lāci viņš redzējis 1958.gada vasarā, bet gadu vēlāk viņš atstājis šo pasauli. Gadu vēlāk viņš atteicās no LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja pienākumu veikšanas. Tāpat nepareizi ir, ka romāns “Pēc negaisa” iznāca pēc autora nāves (laikrakstā bija kļūdas labojums – red.).
– Raitis Apalups
Jums ,kā komunistam , zināms labāk.
nu nebrīnītos ja šitais būtu izlasijis arī visus Vladimira Ļeņina kopotos rakstus, kā arī personīgi sniedzis proletariāta vadonim personiskus ieteikums kopoto rakstu veidošanā, kā arī vēlāk piedalijies mauzoleja atklašanā, maskavā sarkanajā laukumā, sniedzot savus vērtīgos ieteikumus mauzoleja projektēšanā
Tev, kā Sorosa onkuļa stipendiātam, kurš agrāk cītīgi lasīja Ļoņina kopotos rakstus, bet tagad ir līdēju pirmajās rindās – FUI!
Visi bijušie bijušie un esošie propogandisti ir tīrākie smadzeņu pi…ēji. gan toreiz gan tagad.
Ai, ai “Dzirkstele”:( Vai tiešām V.Lācim kāds draudēja ar dzīvības briesmām lai parakstītu izsūtāmo sarakstus? Ar to pašu roku viņš rakstīja “daiļdarbus” ko man pēc tam bija kā obligātā literatūra jālasa.