Dzirkstele.lv
“Es esmu bagāts – man pieder viss,
Kas ar mani ir noticis.”
(M.Čaklais)
Ar šiem vārdiem iesākās litenieša Jāņa Zvaigznes jaunās dzejoļu grāmatas “Vēl…” atvēršanas svētki Litenes tautas namā.
Reti kad zālē valdījis tāds koppārdzīvojums, tāda noskaņa! Likās, ka cilvēki cenšas ieklausīties katrā dzejas vārdā un reizē pārvērtēt arī savu dzīvi. Grāmatas tapšanā iesaistījās Ilze Paidere, Aija Čurkste un Monta Ruskule, kura zīmēja grāmatas vāku. Pasākuma apmeklētājus ar izjustu dzejas lasījumu priecēja Edīte Siļķēna, par muzikālo noskaņojumu parūpējās Cēsu tautas teātra aktieri Iveta un Jānis Gabrāni. Paldies Gulbenes novada pašvaldībai par finansiālo atbalstu pasākuma tapšanā!
Jāņa Zvaigznes ievadvārdus dzejas pēcpusdienā var salīdzināt ar eseju vai miniatūru par Latviju, likteni vēstures krustceļos, par Tēvzemes mīlestību, par patiesām mūžīgām vērtībām, par cilvēka dvēseles dzīlēm:
“Mani , mīļie ciemiņi!
Savas dzīves skaistākajās dienās, lielākajos svētkos, veiksmes un panākumu brīžos, savu mazo uzvaru priekā mēs atceramies savus mīļos aizgājējus – vecākus, tuviniekus. Viņi priecājas ar mums, viņi priecājas par mums.
Mūsu dzīves smagajos, arī traģiskajos posmos, sarežģījumos, neveiksmēs viņi atnāk pie mums, uzliek mierinošu roku uz karstās pieres: “Būs atkal labi. Viss pāriet. Pasaules dārzā viss pārsāp.” Šodien mani mīļie ir ar mani.
Iznākusi mana septītā grāmata. Ja tajā pulsē dzīva sirds, kaut mazliet jūtams siltums, mīļums, sirsnība, tas no tevis, mīļā māmiņ, tēti, krustmāmiņ, mana mīļā daudzo gadu ceļa uzticamā līdzgaitniece.
“Mani vismīļie!
Es braucu pie jums.
Ceļ krūtis ceļavējš.
Gara acīm abus jūs skatu:
Tēvs skaidienā šķilu plēš.
Māte līkst vagā platā.
Mani vismīļie!
Es esmu pie jums
Te, kur stājies vējš.
Tāds klusums kā dzīvē reti.
Zemāk vecā kapliča sēž…
Jūs abi man nākat pretī.”
Starp skaistajiem grāmatiņas vākiem mana dzīve 83 gadu garumā, mana biogrāfija. Atklājas pārdzīvotais, izdzīvotais, izjustais, pārsāpētais, satraukušais. Te skaļi runā mans vēsturiskais laiks, Latvijas vēsture. Laiks, kas jums svešs, nezināms.
Vēl šodien varu parādīt grāvīti Ērgļu-Cēsu ceļa malā, kurā es, piecgadīgs zēns, iekritu, kad zemu pār galvām riņķoja krievu lidmašīna.
Gara acīm redzu īpatnēji “izdekorētu” manu 10 km garo ceļu uz skolu. Kilometriem tālu stiepās sadragāto kara mašīnu vraku rindas.
Redzu pustukšu klasi dienā pēc deportācijām. Vēl sajūtu krāsns smaržu, kad vakarā pirms deportācijām mammīte krāsnī kaltē maizīti ceļam. Pāri mūsu ganībām ar paceltām šautenēm iet “istrebiķeļi”, arī latviešu jaunieši, lai mežā gūstītu patiesu Latvijas patriotu, krietnu saimnieku Jāni Ozolu.
Vēl tagad jūtu krievu laika dvaku gaisā.
Starp diviem grāmatiņas skaistajiem vākiem mana vārdos neizsakāmā, dziesmās neizdziedamā, dzejas rindās neietveramā lielā, lielā mīlestība pret visskaistāko zemi pasaulē, kuru tik skaisti dēvējam par Tēvzemīti.
Bērzu zeme. Zeme ar zilajām ezeru acīm, ar dzērvju sasaukšanos purvā rīta miglā, ar krītošu ābolu būkšķiem augusta klusajās novakarēs, ar man tik mīļajiem flokšiem, rudens priekšvēstnešiem, māju logu priekšā, ar V.Purvīša gleznotajiem pavasara ūdeņiem.
Cilvēku skaistās satikšanās, arī tās uz mūžu, cilvēku šķiršanās, arī tās uz mūžu. Cilvēka bagātās, dāsnās dvēseles apbrīna. Citam neaizsniedzamās cilvēka dvēseles dzīles un bezdibeņi, krāteri. Tas viss ir rosinājis rakstīt. Vēl. Vēlā manas dzīves rudenī.
Kāpēc rakstu vēl 83. dzīves gadā pēc sešām izdotām grāmatām? Kāpēc nosaukums šāds? Apmēram pirms pusotra gada garīgi tuvs cilvēks man sacīja: “Rakstiet vēl!” Tas nebija runāšanas dēļ. Mudinājums bija izteikts pārliecinoši: “Man dzejoļi patīk. Tu nedrīksti nerakstīt! Tev jāraksta!”
Izveidojas ļoti skaista cilvēku sadraudze, sadarbība. Mana mīļā Aija uzdāvināja man iespēju. Ilzīte dzejoļus laboja, pārrakstīja, krājumu sakārtoja, koordinēja izdošanu. Tās bija skaistas, radošas sestdienu un svētdienu tikšanās. Monta ieinteresēti un pacietīgi veidoja vairākus vāka variantus. Mūsu kultūras darbinieces Dacīte (Dace Dzērve – red.) un Maija (Maija Leimane – red.) izplānoja un sagatavoja mūsu satikšanos, uzaicināja mūsu brīnišķīgos viesus.
“Tu saki: “Raksti vēl!
No sirds tavs vārds. Un īsts.
Bet laiks jau meties vēls.
Mans mūžs ir uzrakstīts.
Uz augšu rinda skrien,
Bet cita slīd uz leju.
Burts – ķeburs līšus lien,
Melns baltā kleksis vīd.
Nekas nav labojams.
Nekas nav izsvītrojams.
Ir uzrakstīts viens mūžs.
Tas – mans.
Tu saki: Vēl!”
Lasīsim “Vēl!”!”
– Dace Dzērve (Litenes pagasta bibliotēka)
