Vēsture: Otrais pasaules karš iznīcināja teju sesto daļu no Gulbenes

Pirmais Sarkanās armijas aviācijas uzlidojums Gulbenei notika 1944.gada 8.aprīļa naktī, tieši Lieldienās

Trīsdesmito gadu beigās Gulbeni kā pilsētu varētu raksturot šādi – sena apdzīvotība, pirmo reizi rakstos minēta 1224.gadā, pilsētas tiesības ieguvusi no 1928.gada. Lielākā daļa ēku būvētas 20.-30. gados, maz mūra ēku, pārsvarā koka ēkas vai no koka karkasa ar apmetumu. 1936.gadā pilsētā dzīvoja 3819 iedzīvotāji, tā bija lielākā pilsēta Madonas apriņķī, svarīgs dzelzceļa mezgls. 1926.gadā celtā Gulbenes stacija bija lielākā ārpus Rīgas. Izteikti latviska pilsēta – 86 procenti no iedzīvotājiem bija latvieši.

1936.gadā Gulbenē bija 409 dzīvojamās ēkas: 47 mūra ēkas, 347 koka ēkas un 15 jaukta tipa ēkas. Vienlaikus – pilsētas attīstības plāns paredzēja mazstāva un atklāto apbūvi. Zem viena jumta nedrīkstēja būt vairāk par četriem dzīvokļiem, pie katra dzīvokļa bija jābūt 800 kvadrātmetrus lielam dārzam. Citiem vārdiem – Gulbene tika plānota pēc dārzu pilsētas principa, nevis kā vienlaidu apbūve. Ne velti rakstnieka Viļa Veldres grāmatā “Ceļi un cilvēki” ir pastāsts par ceļotāju, kas jau staigā pa Gulbeni, bet vēl meklē – kur tad ir tā pilsēta.

Kara sākumā Gulbene necieta

Vācu armija pilsētu 1941.gada 3.jūlijā ieņēma bez kaujas, faktiski izbrauca cauri. Ir nostāsti, kā Gulbenes pasta telegrāfa telpā atsprāgušas durvis, parādījies vācu karavīrs, pārbiedēdams telegrāfistes, un noprasījis: “Vai krievi ir?” Nesaņēmis no pārbiedētajām sievietēm atbildi, aizgājis…

Gulbenes bombardēšana – tā bija padomju varas gados ilgu laiku noklusētā tēma. Ja arī par to runāja, tad tikai kā par apliecinājumu vācu okupantu nodarītajam. Pirmais Sarkanās armijas aviācijas uzlidojums Gulbenei notika 1944. gada 8.aprīļa naktī, tieši Lieldienās. Unikālas fotogrāfijas, kas uzņemtas Lieldienu rītā 1944.gada 9.aprīlī tūlīt pēc nakts uzlidojuma un notikušās bombardēšanas nonāca Gulbenes muzejā 1990.gada 1.februārī. Pirmo reizi sabiedrībai tās tika parādītas 1990.gada 13.maijā Pagalma svētkos. Protams, tas izraisīja neviltotu interesi, jo beidzot atklāti tika parādīts tas, ko visi zināja, bet par ko daudz nerunāja. Fotogrāfijas rāda ne tikai sagrautas ēkas, gandrīz katrā no tām, uzmanīgāk pavērojot, ir vietējie gulbenieši, kuru dzīve ir sagrauta vienas nakts laikā.

Līdz 1944.gada 8.aprīļa naktij Gulbene faktiski nebija cietusi. Gulbenes kā militāra mērķa nozīmi noteica divi apstākļi – dzelzceļa mezgls, kurā krustojās divas sliežu līnijas – no Pļaviņām un Ieriķiem, un lidlauks tagadējās Nākotnes ielas teritorijā, ko 30.gadu beigās ierīkoja Latvijas armija un ko 1944.gadā dažreiz izmantoja arī vācieši.

Mērķis – dzelzceļa infrastruktūra un lidlauks

Sarkanās armijas aviācijas uzlidojuma mērķis bija Gulbenes dzelzceļa infrastruktūra, arī lidlauks. Būtībā uzlidojumos vairāk cieta dzīvojamais sektors. Zināmi nostāsti par to, kā Cesvainē naktī varēja redzēt degošās Gulbenes atblāzmu.

Paradoksālā veidā Gulbenes bombardēšanu atzina pati padomju prese, ko vēlāk padomju vara izlikās aizmirsusi. “Cīņa” 1944.gada 24.aprīlī (Nr.14) rakstīja: “No Padomju Informbiro 15.-23. aprīļa ziņas – Mūsu aviācija vairākas dienas no vietas sekmīgi bombardējusi degakmens pārstrādāšanas rūpnīcas Igaunijā un vācu karaspēku koncentrējumus Gulbenes un Rēzeknes dzelzceļa mezglos Latvijā. Bombardēšanas rezultātā notikušas spēcīgas eksplozijas un novēroti lieli ugunsgrēki.”

Tā pati “Cīņa” 1944.gada 1.maijā (Nr.15): “Mūsu tālās darbības aviācija izdarījusi uzlidojumus Ļvovai, Rēzeknei un Gulbenei, bombardējot ienaidnieka karaspēka ešelonus.”

Pēc kara padomju vara un prese visu vainu par Gulbenes izpostīšanu centās uzvelt vācu okupācijas varai. Tolaik laikrakstā “Cīņa” sparīgi darbojās Anna Sakse, kuras teksti līdzinās šodienas Krievijas propagandistu stilam. Piemēram, 1944.gada 15.septembra (Nr.31) raksts “Sagrautajā Gulbenē” un 21.oktobra (Nr.49) raksts “Vāciešu briesmu darbi Gulbenes un Lejasciema apkārtnē”. Novadniece, kuras piemiņu diemžēl Gulbenes novadā joprojām cenšas saglabāt…

Civiliedzīvotāji par patvērumu uzlidojumu laikā izmantoja pagrabus. Par bojāgājušajiem maz precīzu ziņu. Tā laika prese vispār ir skopa ar ziņām. Gulbenē vispār vācu okupācijas laikā neiznāca laikraksts, tuvākie izdevumi bija Alūksnē, Smiltenē, Cēsīs, bet arī tie klusēja, jo arī vācu okupācijas vara nevēlējās šādas lietas publiskot. Vācu okupācijas laika izdevumā “Tēvija” var atrast pāris bēru sludinājumus, bet tie attiecas ne tikai uz Lieldienu uzlidojumu. Piemēram, 1944.gada 22.aprīļa (Nr.94) izdevumā tiek minēts par Otlānu (Jānis, Emma, Magda) ģimenes locekļu, kas gāja bojā 8.aprīļa naktī, apglabāšanu Gulbenes kapos. 1944.gada 13.jūlijā (Nr.162) lasāms sludinājums par Arvīda Barviķa, kas miris no ievainojumiem “terora uzbrukuma laikā”, apbedīšanu Gulbenes kapos 6.jūlijā.

Arī par pašu bombardēšanu vācu okupācijas laika presē ziņu faktiski nav. “Tēvijā” atrodams vienīgi īss raksts par Rēzeknes izpostīšanu. Gulbenes bombardēšana garāmejot pieminēta 1944.gada 12.jūlija izdevumā (Nr.44).

Gulbene smagi cieta ne tikai šajā Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumā, jo pēc pirmā uzlidojuma sekoja citi. Svarīgus infrastruktūras objektus atkāpjoties iznīcināja arī vācu armija. Precīzi noteikt katras svešās varas nodarījumu ir grūti, tomēr var puslīdz droši apgalvot, ka lielāko daļu ēku sagrāva Sarkanās armijas aviācijas uzlidojumos, savukārt pilsētas galveno infrastruktūras objektu – dzelzceļu – izpostīja gan uzlidojumos, gan vācu armija aizejot.

Ļoti vērtīga liecība par bombardēšanas un Gulbenes izpostīšanas sekām atradās trimdas presē – tās ir bijušā Gulbenes dzelzceļa mezgla darbinieka J.Klepera atmiņas izdevumā “Dzelzceļnieks Trimdā” (Nr.28) 1980.gada 1.decembrī. J.Klepera redzētais attiecas uz 1944.gada 26.augustu, pēc divām dienām – 28.augustā – Gulbenē ienāca Sarkanā armija…

“Viestura ielā – sauktie “dzelzceļnieku kolonijas” – deviņas mūra ēkas nebija bojātas, ne arī citādi no kara darbības cietušas. Dzelzceļa brigāžu atpūtas telpas bija nodedzinātas, arī 25. dzelzceļa māja, kura bija no koka un atradās blakus lokomotīvju depo darbnīcām, bija nodedzināta. Viestura ielā – sauktās “sarkanās mājas” – un šaursliežu vecā Gulbenes stacijas ēka arī nebija bojātas. Jaunais lokomotīvju depo bija saspridzināts; vecais lokomotīvju depo un remonta darbnīcas (kuras bija no koka) – bija nodedzinātas. Gulbenes stacijas ēka, skaista un moderna celtne, bija saspridzināta, un viņas vietā bija tikai liela drupu kaudze; neliels stūris no ēkas, Litenes galā, pie perona vēl bija redzams līdz otrā stāva logiem. Ambulances ēka – nodedzināta. Stacijas ceļi – visi uzarti un gulšņi, kā arī sliedes ar pārmijām – visi aizvākti. Vācu laikā lokomotīvju vajadzībām uzceltais jaunais mūra ūdens tornis, starp Dzelzceļu ielas I ēku un kara rampu, bija saspridzināts, bet vecais ūdens tornis, kas atradās Kalpaka ielas galā pie ēku pārziņa darbnīcām, bija nodedzināts. Lielā kara rampa ik pa pāris metriem bija uzspridzināta un preču noliktavas – nodedzinātas. Ceļamais krāns lokomotīvju apgādei ar oglēm bija saspridzināts, bet ogļu noliktava vēl bija degšanas stadijā. Ēku pārziņa darbnīcas – nodedzinātas… Rīgas ielā – jaunā pamatskola un lauksaimniecības bankas māja nebija bojātas, bet centrālās savienības “Turība” noliktavas bija nodedzinātas. Aiz Miera ielas pārbrauktuves uz Gulbenes-leriķu līnijas, šaipus gulšņu sūcinātavas, pār upīti vedošais tilts bija uzspridzināts un uzspridzinātā tilta vietā un arī abās pusēs uzbērumam bija sagāzti krustām šķērsām vairāki preču vagoni…”

Unikāls dokuments

Par postījumiem Gulbenē liecina arī unikāls dokuments – 1944.gada rudenī Sarkanās armijas kāda virsnieka sastādītais un ar roku zīmētais Gulbenes atmīnēšanas plāns uz apmēram kvadrātmetru lielas papīra loksnes. Tas sarullēts glabājās aizbāzts Litenes ielā 5 ēkas bēniņos aiz jumta spāres, un var tikai minēt, kā tas tur nonāca. 80.gadu beigās plāns nonāca Gulbenes muzejā. Lai arī plāns ir shematisks un dažu ielu izvietojums mazliet atšķiras no dabā esošā, tas kopumā ir diezgan precīzs un ļauj kaut daļēji izprast tā brīža situāciju.

Plānā atzīmētas gan sagrautās ēkas, gan nesprāgušo aviācijas bumbu atrašanās vietas, gan vācu karaspēka mīnētās vietas lidlaukā, gan uzspridzinātās caurtekas uz ielām. Plānā atzīmēta nav visa pilsētas teritorija, tas ietver pilsētu no Dzelzceļa ielas līdz Blaumaņa ielai un no Brīvības ielas līdz Spārītes parkam – izpaliek Aizkapi, Ievugrava, muižas gals, taču tikai šajā pilsētas daļā atzīmētas gandrīz 40 iznīcinātas vai bojātas ēkas. Ņemot vērā to, ka 30.gadu beigās Gulbenē bija nedaudz vairāk par 400 dzīvojamajām ēkām, neskaitot sabiedriskās celtnes, palīgēkas, saimniecisko un transporta infrastruktūru, var teikt, ka 2. pasaules karš iznīcināja teju sesto daļu no Gulbenes. Smagi cieta pilsētas vecākā, vēsturiskā, daļa – muižas gals un tika sagrauta pilsētai svarīgā dzelzceļa apbūve.

Postījumi Gulbenē – salīdzinoši ievērojami nelielai pilsētai. Pilsētas pārsvarā koka apbūve noteica, ka daudz postījumu bija nevis no tiešiem trāpījumiem, bet no sprādzienu triecienviļņiem. Dārza pilsētas princips, kas noteica atklāto apbūvi, paglāba vēl no lielākiem postījumiem – īpaši vienlaidus ugunsgrēkiem, jo dega, lai arī daudzās, bet atsevišķās vietās. Postījumu vietas un vecās apbūves iznīcināšanas vietas O.Kalpaka un Robežu ielā samērā droši var lokalizēt pēc 60.gadu balto ķieģeļu ēkām, kas tapa tukšajās vietās.

Vēl tagad daudzos Gulbenes vecajos namos var atrast bombardēšanas pēdas – ielāpi skārda jumtos, kaut kur dārzos var uzdurties apraktām logu stiklu drumslām… Uzmanīgi skatoties, vēl var pamanīt šķembu un ložu pēdas sienās… Piemēram, Miera ielā kādai kūtiņai betona siena ir pāršķēlusies no sprādzienu izraisītā zemes satricinājuma… Pastaigājoties Spārītes parkā, vēl joprojām redzamas bumbu sprādzienu izrautās bedres. Vēl 80.gados bijušā lidlauka teritorijā bija atrodamas sprādzienu izrautās bedres, jo atkāpjoties vācu armija, lai padarītu skrejceļu nelietojamu, to bija mīnējusi.

Aicinu gulbeniešus pārskatīt ģimenes albumus, ļoti iespējams, ka tajos vēl atrodamas citas 2. pasaules kara iznīcības pēdas Gulbenē. Lai šīs vērtīgās vēstures liecības nezustu, lūgums padalīties ar tām, sazinoties ar Gulbenes muzeju vai bibliotēku!

— Juris Zeibārts