VIEDOKLIS: Projekts no projekta atšķiras

Mums ir tikai viena dvīņu pilsēta – Valka-Valga. Lai gan parasti dvīņi ir kā divas ūdens lāses, tie mēdz būt arī atšķirīgi. Valka salīdzinājumā ar Valgu vienmēr bijusi kā pameita jau kopš brīža, kad angļu pulkvedis S.Dž.Talents, 1920.gadā pildot šķīrējtiesas spriedumu, kartē pa Varžupīti ievilka robežu starp Latviju un Igauniju, Valkai atstājot vien nelielu teritoriju ar smilšaino Putras kalnu. Vēlākajos gados abas pilsētas attīstījās atbilstoši savu valstu atšķirīgajai attieksmei pret savām robežpilsētām.

Padomju varas gados devāmies uz Valgu pēc desām un gaļas, un arī tagad igauņi vairāk rūpējas par savu pilsētu. Veidojot lielākus novadus, pat bijušā Valkas rajona pagasti negribēja būt ar to kopā. Man kā ilgus gadus dzīvojušai šajā pilsētā bija sāpīgi dzirdēt un lasīt, ka Valkā nekā nav. Visi gribēja būt kopā ar bagāto Valmieru, kas savukārt varēja priecāties – jo lielāks novads, jo lielākas iespējas tikt pie prāvāka budžeta un finansējuma projektiem. Vai tāpēc Strenči un Naukšēni kļuvuši turīgāki, nezinu. Tomēr pēdējos gados Valka, par spīti visam un visiem, ir uzplaukusi.

Valkas-Valgas dvīņu pilsētu svētkos tieši Latvijas puse, manuprāt, uzmirdzēja kā Pelnrušķīte ballē. Protams, bija aizraujoši pasākumi, sevišķi strūklaku šovs un deju uzvedums “Vilkaču mantiniece”, kuru dēļ acīmredzot ne tikai es braucu uz Valku. Tomēr ne mazāku iespaidu atstāja pilsētas pārvērtības, kas notikušas pēdējo gadu laikā. Kādreiz patika doties uz Valgu, kur starp divām ielas pusēm ir apstādījumu josla, radot patīkamu noskaņu. Tagad valcēnieši ar prieku rāda ciemiņiem pilsētas skaistākās vietas, lepojas ar izgaismotām strūklakām.

Lasīju internetā, ka ne vienam vien šoku rada Valkas-Valgas kopējais centrs ar dabas taku Pedeles upes krastos un lapeni Putras kalnā. Ir pabeigts dvīņu pilsētas kopējās atpūtas zonas projekts, kura koncepcijas autori no Barselonas (Spānija) izraudzīti starptautiskā arhitektūras konkursā. Manuprāt, ir apbrīnojami, kā ieraudzīta Pedeles upes teritorija, gājēju iela, kas savieno Lugažu baznīcu Valkas centrā ar Jāņa baznīcu Valgas centrā, abas vizuālās dominantes, līdz nepazīšanai pārvērstā Varžupītes apkārtne, pilsētas centrālais laukums, kas ir piemērots gan lielajiem robežtirgiem, gan svētku pasākumiem, savukārt klajais laukums, kura vidū kādreiz bija Ļeņina galva, pārtapis patīkamā atpūtas zonā ar strūklaku, ziediem un soliņiem atpūtai. Un nekur citur nav iespējams šūpoties starp divām valstīm, jo uz robežupītes tilta ir šūpoles! Var arī pārbaudīt, kur ātrāk izkūst saldējums – Latvijas ziemeļos vai Igaunijas dienvidos.

Arī Gulbenes centrā līdzīgi kā Valkā ir laukums – parks ar strūklaku, bet kaut kā pietrūkst. Grūti pateikt, iespējams – kopējas koncepcijas. Iecere Valkas-Valgas dvīņu pilsētas kopējās atpūtas zonas koncepcijai ir radusies 2016.gadā, un šo gadu laikā tā ir mērķtiecīgi īstenota. Tomēr būtiskākais, manuprāt, ir tas, ka projekta ideja līdz ar kardinālām pārvērtībām liek skatīties un sajust kaut ko jaunu, skaistu un vērtīgu.

Atzīšos, ka, dzīvojot Valkā, ne reizi netiku gājusi gar Pedeles krastmalu. Tāda vēlme, protams, nerodas, ja tur aug krūmi. Tagad gar to ved mūsdienīga pastaigu taka ar īpašu segumu, tāpēc to iecienījušas gan māmiņas ar bērnu ratiņiem, gan tie, kas vēlas baudīt ainavu ar upes rāmo tecējumu un strūklakas šaltīm. Pati galvenā, manuprāt, ir sajūta un atziņa, ka Valka var, ka te ir pati labākā vieta uz pasaules, kur gribas atgriezties, ar kuru lepoties. Protams, vēl ir daudz jādara, un Valka tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava. Taču ir radīta vide, kurā var justies labi un ieraudzīt gaismu tuneļa galā, kas apliecina – no bedres var izrāpties, ja tic, ja mīl. Par spīti atsevišķu cilvēku uzskatiem, ka nevajag cauram malkas šķūnim likt marmora grīdu jeb īstenot ieceri par vairāk nekā diviem miljoniem eiro, ir sakārtota plaša teritorija. Tieši tas, manuprāt, arī atšķir projektu no projekta – mērķis un redzējums. Var mūžīgi lāpīt bedrītes asfaltā, apgalvojot, ka nav naudas, un var uzklāt jaunu segumu. Valka no pilsētas aiz meža, kā to nievājoši dēvēja, atdzimst pārvērtībās, kuras rada cilvēki ar skatu nākotnē. Un nav svarīgi, latviešu vai igauņu valodā kurkst vardes robežupītē, ja tā nevis šķir, bet vieno.

– Mārīte Dzene